Miegains apsēdos pie virtuves galda. Ieslēdzu Šūberta Ständchen D minorā. Vakar raudāju pie šīs dziesmas. Tajā ir kaut kas attīrošs, no sērīgā līdz priecīgajam. G. pīpēja, apsēdies uz viesistabas dīvāna, un pētīja mani no attāluma. Pats jutos, ka esmu aizpeldējis tālu projām. No rīta sapņoju, ka eju cauri leknai, zaļojošai vasaras pilnbrieda pļavai. Kad pēkšņi sadzirdu iekšēju balsi sakām: “Tā ir tava laimīgā vieta!” Tuvojos bērzu audzei, aiz kuras varēja samanīt milzīgu ezera spoguli. Pa vidu ezeram bija sarkanas klintis, varbūt tāda kā Gūtmaņa ala. Pienācis tuvāk aptvēru, ka atrodos uz milzīgas kraujas malas, bet ezers bija tālu lejā. Pa taciņu uz laivu piestātni gāja daži cilvēki. Lai nokļūtu lejā bija jānokāpj pa stāvām, ļodzīgām trepēm. Baiļu pārņemts pielīdu pie pašas malas un sapratu, ka nekur nekāpšu. Blakus ieraudzīju būdu ar liftu. Līdzīgi Alpu kalnos Hitlera mājoklī – “Ērgļu ligzda”. Iekāpu gaišbrūnā lakotā kabīnē un nospiedu baltu pogu. Mani izlaida stāvā, kur pie galda sēdēja dažādi viesi. Vectēva meita Laimdota, kura sanākušajiem ciemiņiem stāstīja, ka svinēs dzimšanas dienu trešajā martā.