Migla izplūdusi uz ielas, tās gultne ir māju sienas. Gaisā jokains troksnis, it kā atliptu sasalis jumts. Tāda atbrīvojoša skaņa; tik-tik-tik. Ievelku galvu atpakaļ virtuvē un aizcērtu pārāk skaļi logu. Uzvāru kafiju. Miglas blāķi atgādina ķīniešu rīspapīra tušas zīmējumus. Pirmo reizi tos redzēju Šanhajas tradicionālās mākslas muzejā. Daži izskatījās kā no skapja izvilkti un atlocīti palagi. Gandrīz katrā bija kalns, ūdens un iemaldījies koka zars. Pašā izstādes zāles stūrī, gandrīz pie izejas durvīm, es ieraudzīju pašu skaistāko tušas darbu. Ziemas motīvs. Neatceros mūka vārdu, kurš bija uzsēdies uz brieža. Rīspapīrs no sešpadsmitā gadsimta bija izbalējis medaini dzeltenīgs, it kā būtu ieslodzīts rietošas saules starā. Dzīvnieks bija novērsis purniņu uz sāna, lai atvairītu krītošo sniegu. Mūks sēdēja virsū pavisam rāms, nedaudz nolaidis galvu, it kā klanītos kāda diženuma priekšā. Nekā cita apkārt; ne tālu kalnu, ne dekoratīvu koka zaru, ne sniegā atstātas pēdas.

Facebukā Jancis  izlicis video no tēva bērēm, ar visu zārku un nolaišanu smilšainā bedrē.