vils_rifkes (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} vils_rifkes) rakstīja,@ 2020-07-12 00:49:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Garāža
Atslēdzu garāžas durvis, kuras vectēvs ir nokrāsojis maigi rozā krāsā. Droši vien sajaucis kopā divas krāsas, baltu un sarkanu. Gribēja, lai koka durvis iederas uz mājas ķieģeļsarkanā fona. Neveiksmīgi. Man cave ar rozā durvīm. Nolēmu ieviest kārtību šaurajā un tumšajā telpā. No namdara skapja velku ārā šprotu bundžiņas un šķīstošas kafijas bundžas piepildītas ar mazāk skrūvītēm, sarūsējušām naglām, gultņiem un dievs vien sazina, ar kādām mazām metāla vītnēm. Bērnība būvēju štābiņus kokā un vectēvs nedeva naglas. Es čiepu naglas, āmurus, sīkus koka dēļus un situ visu kopā. Vectēvs nekad nepapūlējās man iemācīt namdara arodu. Es mācījos pats, it kā viņu neapzināti imitējot. Atceros, kā dzimšanas dienā prasīju mammai uzdāvināt kilogramu vidēja izmēra naglu. Naglas man bija vērtīgākas par naudu. Tagad mazos dzelžus sametu kopā miskastes konteinerā.
Atslēdzu garāžas durvis, kuras vectēvs ir nokrāsojis maigi rozā krāsā. Droši vien sajaucis kopā divas krāsas, baltu un sarkanu. Gribēja, lai koka durvis iederas uz mājas ķieģeļsarkanā fona. Neveiksmīgi. Man cave ar rozā durvīm. Nolēmu ieviest kārtību šaurajā un tumšajā telpā. No namdara skapja velku ārā šprotu bundžiņas un šķīstošas kafijas bundžas piepildītas ar mazāk skrūvītēm, sarūsējušām naglām, gultņiem un dievs vien sazina, ar kādām mazām metāla vītnēm. Bērnība būvēju štābiņus kokā un vectēvs nedeva naglas. Es čiepu naglas, āmurus, sīkus koka dēļus un situ visu kopā. Vectēvs nekad nepapūlējās man iemācīt namdara arodu. Es mācījos pats, it kā viņu neapzināti imitējot. Atceros, kā dzimšanas dienā prasīju mammai uzdāvināt kilogramu vidēja izmēra naglu. Naglas man bija vērtīgākas par naudu. Tagad mazos dzelžus sametu kopā miskastes konteinerā.
Aizvelku paštaisīto koka frēzējamo galdu ar visu motoru uz upes krastu un pielieku uguni. Ko tu sagaidi no manis, ja neiemācīji mani kā frēzēt dēļus, kapā vari paņemt līdzi savu frēzējamo galdu! Nezinu, kāpēc palieku ērcīgs. Uzmetu degošajam galdam virsū lielā ripzāģa rāmjus, ar kuriem varēja izzāģēt platās koka brusas durvju stenderēm.
Vectēvs bija skarbs, viegli aizkaitināms, bieži lamājās un skaļi bļāva, ja pieķēra, ka aizņēmos āmuru. Viņš arī bija vācējs. Garāžā tālākajā stūri atrodu savu ūdenspistoli, kastītē glīti saliktus krāsainos zīmuļus, trīs vecas padomju laika šķiltavas, stikla burkas ar uzrakstu “stikla līme”. Tik daudz smilšpapīra, ka varētu ar raupjo papīru izlīmēt tapešu vietā visas garāžas sienas. Un lērums dažāda izmēra dēļi, kurus sāku zāģēt malkā. Osis, priede, ozols. Es neesmu galdnieks, tu man neko neiemācīji, kliedzu sevī. Un žāģēju malkā cieto osi. Pēc sešiem apsēdos dārzā un sāku lasīt par puiku vārdā Adriā no Žaume Kabrē grāmatas. Arī man vectēvs neteica, ka mīl mani. To neviens nekad neteica ģimenē. Līdzīgi kā Adriā tēvs. Vectēvs uzskatīja, ka apliecina mīlestību uzbūvējot dzīvojamo māju ar plašam fasādes durvīm, bet mazās durtiņas uz savu sirdi turēja ciet vai arī nekad nebija izbūvējis.
Nopūsties:
