Skābētie gurķi
Es apgulšos mirklīti zem gurķu lapām. Tāds miegs uznāca. Diļļu galvas jau noplūcu, iespiestas saujā smaržo. Vēl mārrutka sakne jāizrok, to pēc tam. Ceļi ieslīgt mīkstajā melnzemē. Nekas. Kāds pāraudzis gurķis, gluži kā mans mazdēliņš, sīks un drukns. Un šis mazais, var būt mans mamazdēliņš. Esmu izlaidusies uz vēdera. Siltas gurķu mētras kā siltumtrubas. Goda vārds! Ko kaimiņi padomās, ka es skaidrā dienas laikā, izgulusies gurķu vagā. Eh, lai domā veseli. Gurķu ziedi smaržo pēc zāles rasas bērnībā, pēc aplipušām dzērvju kājām no upes dūņām. Es pirmo reizi dzirdu kā kurkst melnzemes vēders. Var būt tas zemesvēzis –vecais ienaidnieks. Cik neesmu tevi nicinājusi un tagad lūpas pielikusi bez maz vai skūpstāmies. Salīgsim mieru, sirds tāda līksma. Žužina bites gar ausīm, nu jau celšos, iešu ieskābēt kādu gurķu burku.