Lulle pamāja un mēs iekāpām automašīnā. Tā smaržoja kā jauna, nesen nopirkta bērna rotaļlieta. Es pat nopurināju kājas, aiz cieņas pret jaunām lietām, cilvēku netīrumu neaptraipītām mantām. Lulles smalkie pirksti veikli ripināja stūri. Viņa bija uzvilkusi baltu kokvilnas blūzi un zilas džinsu bikses. Mati bija slapji un sapīti divās bizēs. 

 – Lulle, you look like a blonde Pocahontas, – es nenoturējos un piebildu. 

 – Yes, I feel like a trophy – viņa noteica ar igauņu akcentu. 

Kaiels bija krietni vecāks par Lulli. Un mēs G. to sajutām ikdienā. Viņiem piederēja milzīga villa grande kā teiktu spāņi. Kofera ritentiņi rīvēja gludo priekštelpas marmoru, sajutos neveikli un pacēlu koferi. Kaut es varētu tā pacelties un aizlidot. Lulle nekad nestāstīja, ka dzīvoja zelta pilī. Tā arī būtu jocīga sarunas tēma. Viņa uzstāja, lai braucam ar pirmo autobusu, laikam nojautu iemeslu. Kaiels pārsteigts mūs sagaidīja rīta svārkos virtuvē. Lulle taisnojās, ka pēdējā mirklī atcerējās, ka mēs iebraucam no paša rīta, nevis pēcpusdienā. Šoferis varēs aizvest mūs vēlāk uz vīna darītavu. Kaiels saprotoši pamāja un tēvišķi noskūpstīja Lulles vaigu. Sajutos neveikli, it kā starp mums būtu nokritis neredzams stikls, kurš nošķīra mūs no Kaiela. Lulle priecājās par mūsu klātbūtni. Viņa parādīja dārzu, zaļganu dīķi, kaut kādas vecas tūjas, stikla siltumnīcu un es nespēju pateikt Lullei, ka neko par viņu īsti nezināju. 

Tu taču esi tā pati Lulle, ar kuru iepazinos erasmusā, vai ne?