Zirnītis
Mani nekad neviens nav saucis mīļvārdā. Drīzāk vārgi baidījies izrādīt pieķeršanos. Jo mēdzu ceļot pa rokām atkarībā no gadalaika. Nevaru arī atcerēties pēc kā garšoja bērnība, ja tā runā dzejiski. Tā ir visnotaļ tāla pagātne. Tālāka pirms domas, ka esmu persona, radusies līdz ar Lielo sprādzienu no ultrablīva objekta kotletes izmērā. Ja tā padomā, bērnība varēja garšot pēc kotletēm. Vecāsmātes kotletēm– tām, kuras nedaudz piedegušas melnas kā naktis vasarnīcā. Es tur pavadīju skolas brīvdienas un ap augusta vidu jau biju pārvērties mežonīgā, nemazgātā ērmā ar saķipušiem matiem kā apavu birstei. Marina atsūtīja tēvu man pakaļ, lai savāc uz Rīgu, nedēļu pirms skolas. Mani mazgāja vannā līdz kļuvu pilsētas cienīgs. Marina apēda manu bērnību, īstenībā viņi abi. Tēvs necieta, ka varētu viņu pārspēt, saprast par ko ir filmas, kas tur pa īsto bija domāts. Kurš ir varonis, bet kurš ir nodevējs. Viņš ar grūtībām atšķīra un iespējams, tas daudz ko izskaidroja. Paklusēt es, protams, nevarēju, kad viņš neatšķīra maigumu no sitieniem. Filmās, protams, priekš dzīves viņš bija mīkstčaulīgs. Marina nēsāja bikses. Ar laiku arī sāku aizmirst, kas ir maigums.