Teodors, viņas tēvs mantojumā mums abiem atstāja baltvācu uzvārdu, kuru jau latviskoja Ulmaņlaikā. Viņas brālis, atšķirībā no cimperlīgās Vilhelminnas, aprecējās ar naivu latgalieti, manu omi, kura tā arī palika par kalponi pie vīra Rīgas vācbaltieša dzīvoklī. Pie Vilhelminnas pavadīju dažas skolas ziemas brīvdienas Asaros. Pirms viņa izlēma, kur dosimies pastaigā— uz jūru vai mežu, viņa iztuntuļoja pagalmā un skatījās uz skursteņa dūmiem, to plūsma noteica pastaigas virzienu. Vēl viņa man un māsīcām ar lepnumu rādīja mazu ar speķainiem traipiem noklātu līniju burtnīcu. Tā esot Augstā Debesu Grāmata, kura tās nēsātāju pasargājot no ienaidnieku lodēm. Un tieši pateicoties burvju ķeburiem brālis no kara esot atgriezies dzīvs. Koridora kaktā atstutēts rēgojās izbalējis melnas drānas saulessargs, ar kulaka izmēra medainu dzintara rokturi. Tā bija piemiņas lietiņa, kuru vēlāk nozaga kopā ar sudraba kruzuļos iekaltu baznīcas dziesmu grāmatu. 

Minnnas bērēs drīkstēja ierasties vienpadsmit personas ierobežojumu dēļ. Atbrauca mazāk. No sākuma nesapratu, kāpēc K. nesājas ar telefonu ap zārku, it kā uzņemtu selfijus. Izrādās arī māsīcas piedalījās ceremonijā caur Zoom, sapulcējušās Asaros. Droši vien jau dalīja mantojumu. Mans kakls bija aizsalis ezers, nekas nebirst gar acīm, rokās viļāju burvju burtnīcu, droši vien tā padarīja mani par necauršaujamu karavīru. Šo kauju varu uzveikt padodoties, pabāzu zem viņas vēsā sāna burtnīcu. Pasākums kapličā izskatījās amizanti un jocīgi ar ārstu maskām. Vēl pēc bērēm K. pasūtīja sušī, kurus atveda vasarīgi saģērbies indiešu kurjers.