Likantropiskās · piezīmes

Šobrīd Ūpīšos:

* Kaķi spēlējas ar maģiskajiem zīmogiem.
* Brieži brauc ar motorlaivu un zāģē zombijus lidojumā.
* Viss ir tikai kāda iedomas.
* Tiek gūta vispārizglītojoša informācija par īstu un iedomātu maniaku takām un gaitām.
* Tika izmazgāts dvielis.
* Būs internets un ar to saistītās izvirtības.
* Ir iespējams ietīties segā.
* Cepeškrāsnī ir vārti uz Elli.

Vakar tika viena pēc otras noskatītas divas filmas - "Black Swan" (2010) un "The Sentinel" (1977), abas iepriekš neredzētas. Tāpēc vēl jo tīkamāka bija atmosfēras un daļēji arī simbolikas sakritība, līdz pat tādiem sīkumiem kā atsevišķas zīmīgās frāzes. You're such a sweet girl. :] "Black Swan" prasījās redzēt grandiozāku, kaislīgāku nobeigumu, jo visa filmas virzība šķita ejam uz dižāku kulimināciju. Bet bija labi vienalga. Vairākas epizodes bija sevišķi skaistas, jo īpaši ar spoguļiem saistītās, kā arī operatora darbs iepriecināja ar māksliniecisko dejas kustību izcelšanu. Savukārt "The Sentinel" no vienkārši dīvainas ātri ieguva "creepy" statusu, pēc kā tik pat strauji transformējās par kaut ko klaji neomulīgu. Atlikušo vakaru biju slimi pacilātā garastāvoklī un gulēju labi, bet kā nākamā skatāmfilma pa nakti ir novilkta "Citizen X". :)

Šobrīd Ūpīšos:

* Ir necerēti silti.
* No rīta kāds mani redzēja pliku! :D
* Kaķenes iedzīvojušās un uzglūn augiem.
* Tiku pēkšņi pabarota.
* Iebrauca veļasmašīna!
* Ar vellapēdu varu braukāties pa gaiteni un istabu. :D
* Maniakfilmas!
* Raganbrīži virtuvē ar tēju kaudzēm, raudenes beršanu piestā un melnu kaķeni turklāt.
* Sojas šokopiens ir pretīgs.
* Viens no krāniem beidzot nepil!
* Jācep pankūkas!

Vispār ļoti interesanti mēdz gadīties, atrodot kādu garīgu uzskatu aprakstos plašas detaļas, kas precīzi atbilst lasītājam un par ko jau ilgus laikus ir domāts un apcerēts. Vai tas nozīmē virzību saskaņā ar personai "pareizo" ceļu? Virzību, kas sagadīšanās pēc ir saskaņā ar ceļu, ko ir izvēlējušies citi? Virzību, saskaņā ar ceļiem, kas ir vispārēji iluzori vai vispārēji apgaismojoši? Atbilžu jau tik un tā nebūs un izvēles vairāk vai mazāk tik un tā tiks veiktas pamatojoties uz to, kas sagādā baudu, atziņu, ka viss ir labi un, iespējams, būs labi arī rīt.

Cilvēka prāts grib virzību un mērķi. Cilvēka prāts negrib izplūst ārpus virzībām un pretoties komforta zonai, bet tikai tādu es iedomājos skaistu pastaigu mežā. Nost no ceļiem, nost. Visi ceļi, kas ir taisni, visas komforta zonas, ir radušās, iznīcinot dabisko un augošo, nolīdzinot līdz ar zemi akmeņus un kokus, aizberot gravas un saliekot laternas gar malām.

Nē, es neesmu pateikusi neko jaunu. Bet šī diena ir jauna un rītdiena arī tāda būs. Šī diena nedrīkst gribēt būt kaut kas jau reiz pagājis.
Dedz, lai piepildītos.

Sirēnas. Gandrīz pie loga. Ak, bauda! Tiesa, nav tik atmosfēriski, kā iepriekšējā pārbaudē, kad pie reizes apkārt bija bieza migla un smalkās plēksnītēs sniga pelniem līdzīgs sniegs. :)

Mūzika un silta tēja iesvēta jauno mītni. Un kaķi kaut kādā neparasti dziļā sajūsmā par visu šovakar. Nu ja, Samhains taču! Redzēs, ko man miegā Tumsa teiks.

Gandrīz viss jau pārvests, būs vien pēdējais brauciens ar pēdējām mantām šonedēļ. Aizmirsu dvieli, tāpēc slaucījos palagā, ar kuru pēc tam aizklāju ne pārāk patīkamo skapja spoguli. Istabai vajag spilgtāku gaismu. Saslēdzu datoru, bet neatradu tumbu štepseli. Auksti, apkures vēl nav, bet zem segām ar kaķiem ir labi. Sienas tīri jaukā krāsā tagad. Vēl jāizkārto mežonīgi daudz objektu. Minkas sāk iedzīvoties un prasīties uz tālākajām telpām. No rīta uz tramvaju brist publikas dēļ nav pārāk patīkami, toties nav tālu jāiet. Un celties varu veselu stundu vēlāk! Būs jau labi.

laime ir plaša un klusa
lapas pāreja no zara
līdz zemei, vispār jau
neizmērami gara
aiziešana

Tad nu tā, es redzēju kaķi, kas bija zvaigzne - saprotiet, vispirms redzēju zvaigzni, rudu, kas skatījās uz mani, tad ātri pašļūca pa labi un pazuda, bet uzreiz pēc tam satiku kaķi, rudu, kas vispirms skatījās uz mani nu tad kāpa klēpī, murrāja un ne par ko negribēja šķirties. Es viņu labprāt būtu nesusi mājās, bet kā es tā - zvaigzni mājās ienesīšu? Palaidu viņu, kad viņš to ļāva, un viņš ātri aizskrēja pa labi, jo ierējās suns. Nezināju, ka zvaigznes baidās no suņu rējieniem (vismaz rudās), bet skaists gan bija un tagad kaut kur tālu, tālu, tumšzilā oktobrī - ir.

Bija laiki, kad mani mēdza piemeklēt sajūta - ja vien varētu aizķert savu ādu aiz nagiem un plēst nost pa gabalam vien, tā plīstu štirkšķēdama sausi kā plāns audums vai pergaments un atbrīvotības sajūta mītos ar nepabeigtību, jo būtu tik viegli un labi nodīrāt sevi un nopūst no plaukstas. Ne tāpēc, ka būtu slikti, nē - vienkārši tā būtu vēl labāk. Es sāktu ar muguru, krustotu rokas pāri atslēgas kauliem un ieraktos ar pirkstiem zem lāpstiņām, tad rautu ar asu kustību tā, lai pleci vienā mirklī būtu kailāki par kailu, jā, tieši mugura būtu pirmā, un tad berztu to ar sūnām un akmeņiem, kamēr viss būtu prom un sākams no jauna. Liekas, ap skaustu būtu visvairāk, ko berzt, bet gribēšana nepārietu un nagi, pret kauliem vīlēti, kļūtu tikai asāki, kamēr vairs nebūtu nemaz, ko plēst un nebūtu nekā, kas asinis aiztur, un es varētu iepludot jūrā, kas būtu tik pat sāļa, cik es...

Bija laiki, joprojām ir.

Es tevi mīlu tik ļoti, tik... Un nemaz nezinu, kas tu esi, un nemaz neesmu redzējusi tavu seju, un nemaz nezinu, vai esi.

Visu pārrēķinot un sarēķinot izskatās, ka istabu tagad tomēr nepārkrāsošu, jo līdzekļi ta spiež, bet tā vietā izvēlēšos vai nu ar roku krāsotus ornamentus, vai nu stencilus, kurus vēl būs jāsaņemas izgriezt, toties pēc tam būs jautrā padarīšana ar aizklātiem elpceļiem un krāsu baloniņiem. Hmm. Šis variants man patīk arvien labāk un labāk, jo tā varētu sanākt pilnīgs steampunk interjers.

Sapņu tik pilna nakts, ka pieslēgties nomodam joprojām līdz galam nav izdevies. Viens no jautrākajiem un traģiskākajiem bija par psihiatrisko klīniku, kurā pacienti sarīko dumpi, ieslēdz ārstus palātās, bet paši uzvelk ārstu tērpus un spēlē "dakteros". Amizantākā bija daļa, kur kādas konferences ietvaros klīnikā ieradās ārsti no citas slimnīcas un nemaz nepamanīja, ka viņus uzņem un izglīto vājprātīgie, bet palātās sazāļoti guļ viņu kolēģi. Kad kādam no "pacientiem" sākās fizioloģiskas dabas problēmas, tad gan tam nācās mirt, jo ārste bija no tiem, kas nespēj atzīt savas kļūdas, tāpēc turpināja procedūru līdz slimnieka nāvei, pamazām atjaucot viņa asinis ar ūdeni (lai nekristos spiediens asins nolaišanas laikā :D ), tā arī nesaucot pēc palīdzības - jo būs taču labi un nevar būt citādāk!

Satiku arī lenoru un D., ievelkot viņus nelielā spēlītē, kur viena īstenība atdarināja otru, tikai vienā tu esi dzīvs, bet otrā - nekas. Jāatceras, kurā palikt un kādi objekti vai būtnes no nekadienes kļūst par kaut ko īstu, kad ir ienesti šeit. Vēl bija arī jābūt uzmanīgiem ar domām, jo viss, kas tika izdomāts otrā pusē, tūdaļ īstenojās, un, pārnestam līdzi uz nomodu, tam vajadzēja atrast piemērotus saimniekus vai atbilstošas situācijas, lai savītu kopā visu un neko, un īstenība nesabruktu. Bijām apstādinājuši liftu starp pirmo un pirmo stāvu, un vismaz man bija jautri. :)