Likantropiskās · piezīmes

Mīļā ciba, šodien es viena rokas pirksta vienai falangai norāvu lielāko daļu ādas, bet es to ātri pieliku atpakaļ un izskatās, ka pieaugs, jo jūtīgums ir atgriezies. Huzzah!

UPD: Dzīvokļabriede apgalvo, ka tas liecinot, ka esmu vampīrs. :D

Eju es pa šauru, tukšu Vecrīgas ieliņu tumšā, vēlā un lietainā vakarā, kad viss spīd metāliski eļļains un lietus apslāpē atbalsis, un domāju - nu aina uz mata kā kādā filmā par Džeku Uzšķērdēju, teju nebrīnītos, ja viņa apmetnis ap stūri noplīvotu. Tad skatienu piesaista kodīgi dzeltena gaisma no kāda skatloga - un tur redzu, ka pielikta neona izkārtne ar uzrakstu "Jack was here". Mīlīgi.

Man laikam ir tiešām laba dzirde! Tikko uz ielas izvairījos no putna kakas tiešā trāpijumā, jo sadzirdēju tās kustību gaisā. :D :D :D

Klausos mūziku, kas raisa nostaļģiju ne pēc kā konkrēta.
Mans mazais, melnais mēģināja dzert ūdeņraža pārskābi. Savādais kaķēns pieauguša kaķa ķermenī.
Kad es neskatos, viņa noteikti lido kaut kur tālu visumā. Esmu pilnīgi droša.
Ah, mūzikas orgasms smadzenēs.
Ah, drīz būs nakts.

Visai inteliģentā saitā čatam pieteicās kāds jauneklis. Pēc tīri sakarīga ievada nāk jautājums -

"What do you like in guys?"

Nesagaidījis atbildi, viņš mani iepriecina ar šo atklāsmi -

"I like vagina!!"

Dienas prieks.

Vakarnakt eimu mājās pa tumšu šķērsieliņu un klausos vēl neklausītu Trans-Siberian Orchestra albumu. Netālu man pa priekšu soļo kāda sieviete. Skan dziesma The Mountains - pēc melodiska ievada izrādās, ka tas ir E.Grīga "Kalnu karaļa alā" apdarinājums. Un tas man patīk nu ļoti, ļoti. Esmu jau gandrīz panākusi priekšā ejošo sievieti, kad viņa ar palēcienu šausmīgi iztrūcinājusies pagriežas pret mani un tad strauji paātrina soli, cenšoties palielināt distanci starp mums.

Meh. Aiz priekiem par tīkamo skaņdarbu nebiju pamanījusi, ka mūzikas iespaidā pāris metrus pirms viņas panākšanas esmu sākusi smiet savā visvelnišķīgākajā smiekliņā, kas būtu raksturojams kā izteiksmīgs "mwahahahahaaa!". :D

Tā arī nepaguvu tai dāmai atvainoties par izbīli.

Jo tālāk, jo trakāk!

Vēl viena persona izteica minējumu, ka man ir vien 15 gadu un šausmīgi smieklīgi tapa pārsteigta, un klasiska "riebīgā večiņa" šodien autobusā man no Rīgas līdz pat Ulbrokai lasīja morāli par neaudzinātajiem jauniešiem, kuriem skolās neko nemāca, kuri apkarinās ar visādu tehniku, neatbild uz jautājumiem un nemaz neciena vecākus ļaudis, lai arī tieši viņiem (visiem, dzirdiet!) būtu jāpateicas par to, ka mūsdienu jaunatne vispār ir varējusi piedzimt!

Viss sākās ar to, ka es viņai gluži laipni atzinos, ka tik tiešām nezinu autobusa biļešu cenas uz visām tā pieturām un, ka tas ir jājautā šoferim (starppilsētu autobuss), ka nevēlos teikt, uz kurieni tad braucu pati un, ka es vispār tā kā klausos mūziku un ar svešu personu sarunāties nevēlos. Man likās, ka tas saucas godīgums, bet izrādījās, ka esmu večiņas necienošs pusaudzis. :[

Skāde viņai, ka es joprojām klausījos mūziku un lielākā daļa no viņas teiktā palika nedzirdēta. Atstāstītās frāzes ir paķertas no mirkļiem starp dziesmām, kuras tomēr uztvēru. :D

Mobilais nomiris. Nu ko, tā gadās, lai arī kalpoja man nenoliedzami labi. Ieslēgt īsti nevar, ekrāns it kā izgaismojas, bet paliek melns, taustiņus izmantot nevar, piezvanīt nevar, neko nevar. Lai nu kā, modinātājs turpina pildīt savu uzdevumu, pat pārāk cītīgi (to atslēgt ar vienu taustiņu varu) - ik pēc piecām minūtēm izkliedzot fragmentu no mana modinātājsignāla: "YOU GONNA FUCKING DIE!!!"

Mīļi. Izņēmu akumulatoru.