|
|
|
Marts 3., 2020
16:08
Ja es tā kā saprotu to masku izpirkšanu, un vēl dezinfekcijas līdzekļu, tad ko es nesaprotu - griķi.
Nerunājot par to, ka es neēdu griķus dēļ specifiskā (khem) aromāta, jo man ir bērnības trauma, attiecīgi man tas būtu viens no pēdējiem pārtikas produktiem, ar ko apgādāties.
Bet nopietni, kāpēc tieši griķi? Kāpēc ne makaroni/rīsi/grūbas? Kvinoja un bulgurs varbūt vēl skaitās eksotiski, bet GRIĶI!?
|
10:55
Mans topošais pirmklasnieks laaaaiiiikam tomēr tiks tai skolā, kurā gribēju.
Oficiālie saraksti būs pēc pāris dienām, taču neoficiāli skolas sekretāre "pačukstēja", ka rinda pabīdījusies (brīnums ir noticis).
Meanwhile topošais pirmklasnieks apguvis reizrēķinu. Diezgan labi reizina līdz 11-12, tālāk gan ar kļūdām, taču smieklīgākais, ka viņš man oponē - to, ka 13*14 NAV 180, bet 182, es varu pierādīt tikai ar kalkulatoru.
|
Februāris 28., 2020
15:02
Pavisam godīgi, vakarrīt, pēc ziņas par to nabaga irānieti, kas te caurbraucis, es kādu pusminūti pie sevis skaitīju fuckfuckfuckfuck.
Jā, un es arī no gripas-parastās raustos. Kopš tās ziemas, kad es, vīrs, abi bērni un vēl mana mamma (kas netīšām bija atbraukusi atvieglot man dzīvi uz pāris dienām), visi nolikās ar gripu-parasto, pēc tam abi bērni kā komplikāciju dabūja bronhītu, un tas viss vilkās vairāk kā mēnesi.. Jā, es raustos. Pilnīgi apzināti izvairos no masu pasākumiem ziemā, rokas tiek mazgātas un dezinficētas, anti-baka pudelīte ir mašīnā, somā, mājās.
Ja saslimst bērni, tad vēl nekas. Ja saslimstu es, tad paliek sarežģīti, jo kādam ir jāpalīdz. Bet mani vecāki ir 65+, un es reāli negribu riskēt ar viņu veselību.
Tāpēc man pavisam nepatīk doma par jauno covid-19 gripu.
|
Februāris 17., 2020
15:26
Ieraudzīju vienu darba sludinājumu, un nu pēc apraksta tā vien liekas, ka meklē tieši mani.
Un tad nu esmu tādās kā pārdomās, vai.
No vienas puses, es skaidri zinu, ka bērnu mantas nešūšu mūžīgi. Nevar teikt, ka ir apnicis, bet es saprotu, lai ar šo nodarbotos ilgtermiņā, drīz būs kaut kas jāmaina. Bet kas tieši, kā, man vēl nav plāna. Visvienkāršākais taču būtu visu pamest, ko? :)
No otras puses, pāriet uz ofisa darbu vēl īsti negribu. Turklāt šogad vecākais puika sāk pirmo klasi, un tas nozīmē, ka no rudens jābūt pietiekoši brīvam, lai noorganizētu savākšanu no skolas pa dienu, nevis pēc 17iem.
No pirmās puses, gribas arī brīvdienas bez darba, un apmaksātu atvaļinājumu.
No otras puses, piedāvātais atalgojums nav nekas spožs. Es tagad sev nopelnu vairāk.
Bet no pirmās puses, lai nopelnītu vairāk, strādāt arī sanāk dafiga vairāk kā 9-5. Ahhh, forši būtu nestrādāt naktīs.
No pirmās puses, man tagad ir tāda materiālu bāze (šūšanai), ka vienkārši tāpat pamest šo visu nebūtu prātīgi. Kur es to likšu?
Un vispār jau, baigi forši būt brīvam un atskaitīties tikai sev. Un ofisa drēbes man riebjas.
Nē, es laikam tomēr pieteikšos, nu tīri sporta pēc. Atsvaidzināšu CV, tas takš nevienam par ļaunu nenāks.
|
Februāris 13., 2020
21:44
Šodien biju galvaspilsētā, aizvedu puiku pie acu ārsta (prof.apskate, no big deal; par valsts naudu, kas savukārt ir mega deal, ietaupīju 40eur, ha; un solīja, ka rinda par valsts naudu 7-8 mēneši, a mēs tikām pēc mēneša, ha x2).
Toties pēc tam iztērēju 100eur filcā, nopirkām lulu picu un braucām mājās. Viss tik gludi gāja, pat galva nepaspēja sasāpēties.
----
Aizvakar vedu jaunāko mājās no logopēda, un tas ir praktiski vienīgais laiks, kad esam vien divatā. Viņš tad man mēdz paprasīt, vai nevaram "pabraukāties", un tad nu nebraucam pa taisno mājās, bet metam līkumu un runājamies.
Aizvakar viņš man jautā par un ap precēšanos, par sievām utt. Par to, vai cilvēkiem gribas dzīvot vieniem (viņam pavisam negriboties vienam). Un es viņam stāstu, ka tad, kad satiec tik foršu meiteni, ar kuru gribētu kopā dzīvot visu mūžu, un viņai liekas tāpat, nu tad var precēties.
(klusuma pauze, tātad domā)
- Mammu, man ir bail(i).
Par ko, es prasu.
- Ka man tā meitene būs ļoti ilgi jāmeklē.
Aij, es saku, nav jau nekāda sacensība, nav jau tā, ka tev uzreiz vajag precēties.
Un pēc tam, kad viņš uzzināja, ka meitenes pašas arī meklē, ar ko apprecēties, tad viņš teica, ka vairs neesot tik bailīgi.
|
Februāris 5., 2020
12:31 - pirmklasnieks - turpinājums
Atskaite par to, kā es iesniedzu dokumentus pretendentu sarakstam uz pirmo klasi Ventspils 4.vsk.
Un godīgi sakot, es joprojām jūtos pazemota, ka man tajā visā bija jāpiedalās.
Bija tā.
Tātad visu iepriekšējo nedēļu es domāju, pārdomāju, dusmojos un besījos. Pieņēmu lēmumus par stāvēšanu rindā, pavisam atmetu to domu, un tad atkal mani satracināja apkārt esošā histērija. Zinājāt, pagājušajā gadā cilvēki stāvēja rindā trīs dienas? (nu ne fiziski stāvēja pie durvīm, tikai divas diennaktis no tām drīkstēja uzturēt savu vietu rindā, reizi stundā "atzīmejoties", un tad nu pēdējo dienu/nakti tusējot tiešā skolas tuvumā - drīkstēja arī mašīnā pasēdēt, ja). Es vēl 5dien biju nolēmusi, ka ilgāk kā diennakti nevaru tusēt pie skolas. Galu galā, man ir divi bērni, vīrs misijā, ir superīgi, ka mana mamma var pieskatīt puikas, bet vairāk kā vienu negulētu nakti es nevaru izturēt. Taču es protams esmu nervoza un jau 6dien (tāpat kā 50% no pirmklasnieku vecākiem), braukā pa pilsētu, izlūkojot situāciju - ir jau kāda rinda izveidojusies vai nē.
Nu tad gadās tā, ka 6dien ap 14iem es atrodos pie 4.vsk. tajā brīdī, ka tur ir savākušās vēl pāris mammas un pieliek pie skolas durvīm rindas sarakstu. Nu tad es arī pierakstījos (un mans bērns ir rindā piektais), un sāku stāvēt rindā. Nākamajā stundā saraksts bija jau ar divpadsmit bērniem.
Un te atkāpe. Informatīvajā pasākumā 22.janv. 4.vsk. direktore klātesošajiem vecākiem paziņoja, ka pirmklasnieku vietas kopā ir 52, bet viena klase jau ir pilna ar prioritārajiem bērniem (ar brāļiem/māsām un no sagatavošanas klases), attiecīgi ir 26 vietas (kas nozīmē 13 no klātienē pieteiktajiem un 13 elektroniski pieteiktajiem). Nu lūk, viena mamma paziņo, ka 5dien (28.janv) bijusi pie direktores vietnieces un viņa pateikusi, ka brāļi/māsas vien 26 (pilna klase), un vēl klāt sagatavošanas klases bērni (10 vai 11) - ka brīvās vietas nav vairāk kā 15. Tātad 8 no dzīvās rindas, 7 elektroniskie pieteikumi.
Tātad rinda. Savācamies kopā un izrunājam kārtību, kādā "stāvēsim rindā". Galu galā, nav taču nekur nekādi noteikumi, paši vien organizējamies. Vienojamies, ka šī ikstundas atskaitīšanas mums nav vajadzīga, izveidojam dežūru sarakstu, kur katrs vecāks 3h "dežūrē" pie skolas ar rindas sarakstu, klātpienācējus reģistrē rindā un izstāsta sistēmu, par ko vienojāmies. Savācamies 2x dienā, lai vienotos par turpmāko rīcību, uztaisām whatsapp grupiņu, lai nepieciešamības gadījumā ātri var apziņot visus rindā esošos.
Būtībā viss notiek pēc plāna. Ik pa laikam gan uzrodas kāds samērā neadekvāts vecāks ar tekstu "man tā jūsu rinda pie kājas, es būšu pirmais/pirmā", bet kopumā arī šie kādā brīdī nomierinās, vai no stājas rindā vai atmet ar roku. Visi klātienē sāka vākties naktī uz pirmdienu, kad domājams, vajadzēja vēl rasties citiem, kas gribētu stāties rindā. 7os atslēdz skolu, 8os sekretāre aicina kabinetā, visi civilizēti pēc noteiktās rindas iet kabinetā.
Mans dēls piereģistrēts kā 9. Tajā brīdī es jūtos diezgan pārliecināta, ka savu vietu esmu izcīnījusi, sūda sistēmas piesmieta, bet vismaz ar rezultātu.
Vakar mani mandrāža neliek mierā. Kā sāku 5dien nervozēt, tā nevaru vien beigt.
Pēc pilsētas noteikumiem pieteikumus pieņem 3 nedēļas, un saraksts būs gatavs (un vecākus aicinās pieteikties) 5.martā, un es nu patiešām nevaru šitā nervozēt vēl mēnesi, tāpēc metu kaunu pie malas un piezvanu 4.vsk. sekretārei (kas ir tāda kā paziņa). Un viņa man pasaka, ka pieteikumi brāļiem/māsām ir 34. Un, tā kā nav vēl zināms, cik tad īsti no sagatavošanas klases pieteikušies, būtībā ar visu manu rindā stāvēšanu un 5.numuru, garantijas nav NEKĀDAS. Ja pieteiksies visi 15 no sagatavošanas klases, un visi pieteiktie brāļi/māsas arī paliks, tad prioritārie aizņems 49 no 52 vietām. Tātad 3 no "ārpuses". Divi no klātienes rindas, viens elektroniskais.
(priekškars)
|
Janvāris 24., 2020
21:15
No notāra pilnvara - check.
ID karšu lasītājs - check.
Pin kodu lapiņa - check (jeeij)
E-paraksta uzinstalēšana, spraudņa aktivizēšana, pirmais dokuments e-parakstīts - check. Patiešām īzī.
Gmail schedule send izmēģināju. Ja sūtu no gmail 8:00, tad saņemšanas laiks inboxā ir 8:01. Izmēģināšu ar 7:59.
Jūtos kā sasniegusi jaunu adulting līmeni.
|
Janvāris 23., 2020
15:42 - pirmklasnieks
Vecākais dēls šogad sāks iet skolā.
Tikai jautājums, kurā skolā.
Kad pārvācāmies uz Ventspili, man pat prātā neienāca, kāds vispārējais hajs pilsētā notiek šajā sakarā.
Domāju - laidīšu tuvākajā vidusskolā, kas ir arī skola, kuru pabeidzu es. No mūsu mājām līdz skolai var aiziet kādās 7 minūtēs, šķērsojot divas ielas.
Bet izrādās, nemaz nav tik vienkārši.
Visu laiku bija tā, ka Centra sākumskola bija tā visiekārojamākā skola, jo no tās bērni tika pārcelti uz 1.ģimnāziju. Nu tad saprotiet, ģimnāzija, tas ir tik kruti, visi grib mācīties ģimnāzijā. Un es biju dzirdējusi (kā man likās) leģendas, ka vecāki (omītes, opīši) sāk stāvēt rindā jau naktī, lai bērni tiktu šajā prestižajā skolā. Man tas likās smieklīgi. Nopietni, nu kas tā par stāvēšanu rindā? Tā kā pieteikties var arī elektroniski (un pieteikumu pieņemšana notiek tā - viens no dzīvās rindas, viens no tiem, kas saņemti e-pastā februāra pirmajā darbadienā plkst 8:00 - agrāk atsūtītie nav derīgi) - atceros, man kāds stāstīja, ka brāļa draugs bija izdomājis kādu veidu, lai e-pasts trāpītu pirmajos, bet bez rezultātiem.
Izrādās, ka ģimnāzija samērā nesen ieviesusi sistēmu, ka visi Centra sākumskolas beidzēji neiekļūst ģimnāzijā, bet tikai tie, kuriem ir labas sekmes. Attiecīgi Centra sākumskola vairs nemaz nav tik iekārojama, bet pēkšņi populārākā kļuvusi manis noskatītā - visparastākā 4.vsk. Tad nu cilvēki stāv rindā DIENĀM, lai tikai tiktu.
Vakar bija pirmklasnieku vecāku informatīvais pasākums, kurā es sapratu - iespēja, ka mans bērns ies 4.vsk, ir ļoti niecīga. Uz pasākumu bija ieradušies kādi 80 vecāki. Klases būs divas, katrā maz 26 bērni, un viena klase būtībā jau ir pilna ar tiem, kuri iet "ar prioritāti" - kas gājuši sagatavošanā skolā, vai brāļi/māsas. Attiecīgi pirmie 13 no dzīvās rindas un 13 no elektroniski pieteiktajiem (ā, un atceraties, vajag ar elektronisko parakstu n'stuff).
Nākamā tuvākā mūsu mājām (ģeogrāfiski) ir tā pati Centra sākumskola. Bet skaidrs jau, ka divās vietās vienlaicīgi atrasties es nemāku, bet pieteikt bērnu skolā drīkst tikai vecāki (un mans vīrs ir prom). Lai pieteiktu omīte, vajag notariāli apstiprinātu pilnvaru. BET! Pagājušajā gadā Centra sākumskolā pirmajā klasē bija pāris brīvas vietas pat pēc februāra.
Nākamā tuvākā mūsu mājām ir 2.pamatskola, kas būtībā ir sliktākā pilsētas pamatskola. Nopietni, no personāla un vecākiem - neesmu dzirdējusi nevienu labu atsauksmi. Līmenis ļoti zems. Un es nevaru iedomāties, ka mans gudrītis man būtu jāsūta tik sūdīgā skolā. Nopietni, viņš patiešām ir diezgan advancēts savam vecumam, viņa lasītprasme atbilst trešklasniekam, un matemātikā man pat nav ne jausmas - pirmklasniekiem prasība ir saskaitīt un atņemt pirmā desmita ietvaros, bet viņš galvā diezgan brīvi saskaita un atņem tūkstotī. Ā, un viņš nesen saprata, kā saskaitīt un atņemt negatīvos ciparus.
Nākamā pamatskola ir (kājām ejot) 30 minūšu attālumā (bērns tātad iet savas 40). Tajā pamatskolā mana mamma nostrādāja 20 gadus, un viņa uzskata, ka arī tā skola nav labs variants.
Un es esmu vnk izmisumā.
ES negribu piedalīties tajā farsā ar stāvēšanu rindā diennaktīm (nopietni, nu kā?), man liekas, ka tādējādi es tikai atbalstīšu šo nenormālo sistēmu. Es varu nākamās nedēļas laikā kaut kā apgūt to elektronisko parakstīšanu, jānopērk id karšu lasītājs un kas vēl ne. Bet pieteikties elektroniski - nu tā ir tāda loterija, manuprāt. Trāpīt tajos pirmajos 13. Kā es varu sasinhronizēt laiku ar skolas lietvedes datoru, lai neatsūtītu par agru, m?
Nē, nopietni, vai vispār kādā citā pilsētā arī tā ir?
|
Janvāris 9., 2020
00:39
Vakar nomira mana omīte.
Un, lai gan galvā es no viņas sāku atvadīties jau rudenī, kad viņas apziņa pavisam sāka šķobīties, tomēr ir drausmīgi skumji.
Rīt vecākajam dēlam dzimšanas diena, un viņš tik sajūsmināti gaida savus svētkus, un skaita dienas līdz tai jau sen, ka.. es nestāstīju.
Un uz bērēm arī aizbraukšu pa kluso.
Meanwhile vajag sarīkot svētkus manam 7gadniekam un teju visai bērndārza grupiņai, un tam man trūkst visparastākais prieks (un ļoti vajag, kaut mazliet).
|
Janvāris 6., 2020
16:38
Ziniet, kā atrisinājās grupiņas huligāna lieta?Jā, varētu pat teikt, ka atrisinājās. Uzrakstīju iesniegumu, parunājos ar bd vadītāju, un tikai pāris grupas bērnu mammām par to pastāstīju, un aicināju arī citus neklusēt. Un lūk. Pāris nedēļu laikā pie vadītājas bija vēl divu grupas bērnu vecāki parunāties, kā rezultātā tas puika.. tika pārcelts uz paralēlgrupiņu. Nevaru noliegt, man šis risinājums gan patīk, gan nepatīk. Es protams priecājos, ka mans bērns no viņa vairs necietīs, bet man arī žēl tās otrās grupiņas bērnu. Un vadītāja.. khem, nu ko - atradusi plāksteri situācijai. Kamēr tās otrās grupas bērni sāks sūdzēties mājās, neviens vecāks kādu laiku toč nenāks un iesniegumus nerakstīs.. kamēr tās otras grupas audzinātājām pacietība beigsies, arī kāds laiks paies. Ugh.
|
Decembris 26., 2019
10:46
Būsim godīgi, man šie Zsv bija skumji.
Vīrs prom, man pēc visu pasūtījumu pabeigšanas nebija spēka nekam. Es parasti strādāju tikai līdz kādam 15tajam-16tajam, lai tad ir laiks gan bišu atvilkt elpu, gan izstaigāt bērnu egles, un tad ķerties pie īstenās svētku sajūtas radīšanas, bet šogad pēdējos pasūtījumus pabeidzu vien 21ajā.
Pirms svētkiem bērnu vīrusiņš panāca arī mani, un tad nu es tāda puņķaina un krekšķaina.
Piparkūkas ar bērniem neizcepu. Nenoglazēju nevienu piparūku. Mājiņu neuztaisīju. Nevienu cepumu neizcepu.
Iztīrīju māju. Knapi.
24tajā vien izcepām pīrāgus. Viss.
25tajā tādā īstenā Zsv garā sakasījos ar brāli (sorry, ja viņš man 13os paziņo, ka mums viņš jāgaida pusotru - divas stundas, lai viņš būtu staisījies "lai brauktu uz laukiem", jo ir nupat pamodies- piedod, princi, mans tolerances līmenis nav tik augsts). Uz laukiem aizbraucām bez viņa, un viņš laikam bija pārāk apvainojies (vai paģirains), lai brauktu viens sev ērtā laikā.
Promceļā piebraucām pie omītes aprūpes centrā (kas ir nereāli smagi), bet trāpījām uz somewhat skaidru mirkli, kad likās, ka viņa atpazīst manu mammu.
Laukos bērni kopīgi to smago sajūtu pavēdināja. Un paldies par to.
Atpakaļceļā vēl piestājām Kuldīgā, kas Ziemsvētkos ir īpaši mīlīga. Daudz mīlīgāka par Ventspili.
|
Decembris 24., 2019
14:02
Ziniet, kas ir visgrūtākais objekts, ko man kādreiz ir nācies iesaiņot dāvanai?
Hokeja nūja.
Es spītīgi turējos pretī vēlmei vnk apsiet tai lenti; es tinu, lādējos un skočoju.
Un tad vēl neiespējamā misija, kā to diskrēti iedot to vecītim, lai tas to pasniedz pie eglītes?
|
Decembris 12., 2019
22:57
Ko lai dara ar huligāniem dārziņa grupās?
Un es šeit nerunāju par palaidnīgiem, aktīviem bērniem, bet.. par neadekvātu, riebīgu uzvedību.
Un atcerieties, runa ir par bērnu, kam šogad palikuši 5 gadi.
Sit, grūsta, apsaukājas. Turklāt pilnīgi bez iemesla. Var pieiet pie citas grupas sveša bērna un vnk iesist ar dūri pa vēderu.
Kad nogrūž zemē citu bērnu, tup ar ceļiem tam uz krūtīm.
Ja audzinātājas aizrāda vai ko neļauj, sākas dusmu lēkmes. Kliedz tā, ka viņam grieztu nost roku. Spārda mēbeles, radiatorus. Ja gadās kāds bērns pa rokai/kājai, arī tas dabū.
Ja izdarījis kādam pāri un tiek sarāts, nepārdzīvo. Aizmūk un smejas.
Un šo visu es esmu redzējusi savām acīm, un es dārziņā praktiski vispār neuzturos.
Audzinātājas saka - jo vairāk bērnu grupā, jo drausmīgāka uzvedība. Lai notiktu nodarbība, audzinātājai lielākā daļa uzvedības jāvelta puišelim, lai tas nedarītu citiem pāri. Ēdienreizēs bieži sēž pie atsevišķa galda tā paša iemesla dēļ.
Vecāki uzskata, ka bērnam nav problēmas.
Piesaistīts sociālais pedagogs, tas veic pārrunas, un iesaka vērsties pie speciālistiem. Māte saka, ka ir bijuši figviņzinpiekā, problēmas neesot konstatētas. Lai gan rudenī audzinātājai izpļāpāja, ka divas nedēļas dotas zāles. Kas par zālēm? Kāpēc pārtrauca? Nevienam nav tiesības vaicāt.
Nesen dzirdēju, kā puika garderobē kliedza uz savu tēvu. - Aizveries! Es teicu, aizveries! Ko tēvs? Neko. Nulle reakcijas.
"Aizveries" regulāri lieto arī pret audzinātājām.
Un es jums pateikšu, mans bērns cieš samērā maz. Viņš ir lielāks un spēcīgāks, tāpēc šitas huligāns mēdz viņam ko nodarīt "no tālienes" - piemēram, divreiz iemeta ar akmeni pa pieri! Vienreiz mugura bija noskrāpēta līdz asinīm. Bet mazākie dabū konkrēti. Gan puikas, gan meitenes. Nu un neviens ar viņu nedraudzējas, protams.
Vienreiz dēls atnāca no dārziņa un aizrautīgi stāstīja, kā viņš esot ar to puiku kopā spēlējies ar vilcienu. Un pats tāds pārsteigts piebilst - un viņš bija DRAUDZĪGS! Vienu reizi pusotra gada laikā.
Vienkārša parunāšana ar BD vadītāju nelīdz. Viņa tik ļoti grib pavadīt savus pirmspensijas gadus pēc iespējas mierīgāk, ka izskatās, tikai bombardēšana ar iesniegumiem un draudēšana ar augstākstāvošām instancēm varētu mazliet pamotivēt.
Bet nopietni, cik reāli ir tikt no tāda vaļā?
|
Decembris 4., 2019
22:37 - sūda pasts
Vispār par Latvijas pastu nevarētu neko sliktu teikt. Sūtot pakas pa visu pasauli, nākas secināt, ka mūsu pasts strādā ātri, diezgan paredzami, un patiešām - varētu būt sliktāk.
BET!
Pagājušajā decembrī (kaut kad ap vidu) man pāris amīšu klienti sāka interesēties, kāpēc USPS (tātad, amerikāņu pasts, parastais) tracking sistēmā viņu pakām parādās tāds jocīgs statusa nosaukums - pre-shippment. Es apskatos mūsu sistēmā - viss ok, ir izsūtīts uz ārzemēm (item sent abroad). Un te izrādījās, ka Latvijas pastam šaize (izziņoja publiski) - komerciālās aviokompānijas nepieņemot pasta sūtījumus dēļ ierobežotās vietas lidmašīnās (gan jau citi maksā vairāk), un VISAS uz ameriku sūtītās pakas no decembra sākuma stāv LV noliktavās. Divas nedēļas nekur nekustējās. PSc. Jāskaidrojas ar klientiem. It kā jau nav mana vaina un tā, bet nu tomēr. Lielākā daļa bija saprotoši, un lielais vairums savas pakas mazliet pirms Zsv arī saņēma.
Nu lūk. Un vakar man viena kliente paprasa tracking numuru pakai, ko izsūtīju 25.nov. Pie reizes iemetu arī meklētājā, kur gan tā paka atrodas un.. ko es redzu - PRE-SHIPPMENT (Origin Post is Preparing Shipment)! Man pat zosāda uzmetās, jo es tādu statusu pakai pēdējoreiz redzēju pagājušajā decembrī. Uzrakstīju ātri uz Latvijas pasta FB kontu (ātri atbild, arī pagājušajā gadā, kad viņiem uzstājīgi lūdzu ievietot eng lapā info par pasta sūtījumu kavēšanos) konkrētu jautājumu - vai situācija ATKAL atkārtojas?
Šorīt 8:38 saņēmu atbildi, kas bija smuki sakopēts no vairākām preses relīzēm - ar informāciju, kad ir pēdējais datums, lai izsūtītu starptautiskos sūtījumus, lai tos saņemtu pirms Zsv, un ka viņi pasta sūtījumus vispār drīkst piegādāt 2-4 nedēļas, bet būtībā tāpēc, ka ir kruti, parasti piegādā agrāk.
Jautāju vēlreiz. Vai notiek tas pats, kas pagājušajā gadā? Vai ziņojums "Origin Post is Preparing Shipment" NEnozīmē to, ka paka valsti vēl nav pametusi (9 dienas kopš izsūtīšanas)?
Atbilde:
- Ar sūtījumu piegādi uz ASV viss ir kārtībā, lai arī decembris ir gada noslogotākais mēnesis pasta operatoriem. Jūsu sūtījumi ir nosūtīti uz ASV.
Un tā kā nevienam no maniem sūtījumiem no 25. un 29.nov joprojām nav mainījies statuss, es viņiem neticu.
Tagad tikai jautājums, kad viņi par šito šaizi, kas atkārtojas jau otro gadu, paziņos publiski? Pag.gadā tas bija 13.vai 14.dec.
Varu jau arhīvos sameklēt to gaudulīgo vēstuli, ar ko atvainojos klientiem pag.gadā.
Sūda pasts.
|
Decembris 3., 2019
07:30
Čīkstu.
Šorīt pamodos un man ir 31 aktuāls pasūtījums.
Pāri 30 nav bijis nekad, pat pirmssvētku laikā.
Un tas viss tāpēc, ka vakar atjaunoju 4 listingus ar (pārsteidzīgu) domu - nu taču visi sapratīs, ka vairs līdz Zsv neko nevar paspēt saņemt. Yeah right. Piecu stundu laikā nopirka visus četrus.
Neizlienot no gultas, visiem pēdējiem pasūtītājiem uzrakstīju, vai viņi PATIEŠĀM ir aware, ka neko līdz Zsv nesaņems. Un laipni piedāvāju nokancelēt pasūtījumu. Tāpat kā vakarējiem (neviens nekancelēja, bet cerēt taču var).
Attiecīgi šorīt aizmirsu Adventes kalendāra trešajā kabatā iebāzt končas, un man vajadzēja veikt burvju mākslnieka cienīgu triku, lai tās tur tomēr atrastos (izglāba tikai tas, ka 3.kabata vēl ir augstu, un puikas paši nevar aizsniegt).
Vakar vedu bērnu pie logopēda - kamēr priekštelpā gaidīju, ko es darīju? Šuvu pogas, vilku diegu galus uz kreiso pusi. Šodien baseins, un man jau tagad raudāt gribas, nevaru tam veltīt divarpus stundas, un man nav tur kur nolīst, lai kaut mazliet pastrādātu. Tagad iesim uz dārziņu, es mēģināšu iekārdināt viņus baseinu nobastot (tas ir nepedagoģiksi, es zinu; un vispār viņiem baseins pārāk patīk, lai piekristu, līdz ar to tāpat maza cerība).
|
Novembris 25., 2019
21:38
viipsna 25.okt.: jess, Zsv sezona! man ir kaudze ar sagatavēm, esmu gatava un uzrotījusi piedurknes - aiziet!
5.nov: kaut kā baigi panesās, kā lai ar šito visu tiek galā? Aijpofig, gan jau, mazāk gulēšu, vairāk strādāšu! Toties dafiga nopelnīšu.
15.nov: es kaut kā nemaz nebiju šitam gatava, bet kaut kā jāiespringst.. nu zinkā, peso un tā.
25.nov: pofig, visu pasaules naudu nenopelnīsi, jāklapē tā bode ciet.
Klapēt ciet jau neklapēšu, bet listingus neatjaunoju (stāv kā sold out, sorry, nokavējāt, muahahahaha), populārākos atjaunoju nevis uzreiz pēc pirkuma, bet no rīta (amerikāņi tad guļ). Ir tāda sajūta, ka mazliet kontrolēju pasūtījumu rindu.
Kliente (atkārtoti pirkumi) šodien raksta, vai es varu viņai uz janvāra vidu grāmatiņu uzšūt, vai es būšu too exhausted after all the Christmas orders. Tik mīļi - ir, kas saprot.
|
Novembris 13., 2019
20:59
Āāāā, franči. Nu jei bogu, vismaz puse no maniem franču pasūtījumiem (tas ir, personalizētas mantas, kurām jāizdomā gan vāka dizains/krāsas/teksts, gan saturs) nāk ar informāciju personalizācijai skaidrā franču valodā. Un es nemaz netirgojos kādās franču handmeidistu lapelēs, bet gan pavisam parastā Etsy (kas skaitās starptautisks, bet angliski runājošie jūzeri ir kādi 80%). Un man ir norādīta valsts, kur atrodos, un mans vārds nekādi nevedina uz domām, ka man ir kaut mazākā saistība ar šo mega-nāciju.
Nu srsrly, vai kādam latvietim ienāktu prātā pasūtīt francūzim ko personalizētu un sniegt paskaidrojumus latviski? Pat ne paralēlā visumā ne!
Jā, ir google translate, un es protams tieku skaidrībā, ka viņu divgadīgajam Victor vajag grāmatu ar tumši zilu vāku, zaļiem un dzelteniem burtiem, un iekšā lai būtu lapsa, kāds auto vai veļuks, bet.. kāpēc?
Ja nu man kādreiz ir kāda neskaidrība un es angliski rakstu, sākumā atvainojoties, ka nemāku sprancūziski, un turpinu ar jautājumu, lielākoties man atbildēs.. tādā pat franču valodā.
Vācieši arī tā mēdz darīt, bet daaaaudz retāk. Dažreiz kāds spānis.
|
Novembris 3., 2019
22:56
Šuju, blakus telpā vīrs māca puikām mazgāt traukus.
Kārlis (kas vecākais) paziņo, ka traukus mācīsies mazgāt, kad viņam būs 7 gadi, un nekustās no dīvāna.
Pēcis (jaunākais) metas trauku mazgāšanā kā avantūrā.
Pēc tam, uzklausot obligātās uzslavas, nosaka - Jā, es varbūt nemāku rēķināt kā Kārlis, toties tagad es māku mazgāt traukus!
Lai gan neesmu pārliecināta par to viņa nemācēšanu rēķināt. Viņš ir baigais novērotājs, un NEKAD neizrāda visu, ko māk un zina. Vēl vairāk, viņš bieži izliksies, ka kaut ko nemāk. Dārziņā audzinātājas kādus 3 mēnešus nebija pamanījušas, ka viņš iemācījies lasīt - es pastāstīju. Neviens no viņa to negaidīja (jo viņam tad bija 4), viņš dārziņā nekad nebija izrādījis interesi par burtiem.
Un šovakar viņš man starp citu pavaicāja, kā var saprast, cik ir četras reizes pa 5.
|
09:12
Es eju uz jogu.
Un mani tas joprojām fascinē, cik ļoti nepareizs priekšstats par to man bija tik daudzus gadus. Protams, priekšstats bija radies no zila gaisa, man nebija nekāda pieredze ar jogu, tik tas, kā tas IZSKATĀS. Es ilgas stundas esmu pavadījusi sporta zālēs visādi svīdinot savu rumpi, tad nu man joga likās.. nez, tāda stiepšanās.
Izrādās, nē. Tas ir Tik Sasodīti Grūti.
Es promska esmu out of shape, bet nu jopcik-razīt, katru reizi tu tur no sasprindzinājuma trīci kā traks, lai tās asanas turētu; un pēc katras nodarbības velc kājas mājās viss tāds nosvīdis un slābans (endrorfīnus nejūtu). Un pēc tam brīnies par vietām, kur tev sāp muskuļi - nu kā?
|
Oktobris 28., 2019
14:19
Visiem liekas, ka Ziemassvētki vēl ir tālu, bet es jums teikšu - TIE jau ir sākušies.
Man vakar pasūtīja šīgada pirmo Adventes kalendāru.
Ja pavisam godīgi, tad novembris ir baigais laiks, un es tam gatavojos jau kādu laiku. Tā kā man TIE jau sākās septembrī.
|
|
|