|
Maijs 1., 2020
01:08 Mana pirmā darba intervija pēc plusmīnuss vienpadsmit gadiem.. bija onlainā, protams. Aijnu, tas viss ir sūds, viss izdevās lieliski, noprezentēju mājasdarbu, intervētājas 3 gab, viss tā ļoti formāli un tā. Pēc intervijas piezvanīja potenciālā priekšniece un ielūdza nākamajā dienā uz neformālu tikšanos klātienē, jo nespēj izlemt starp diviem kandidātiem. Un vakarā es aš nobimbājos par to, cik nereāli būtu apvienot tagadējo nodarbošanos ar ofisa darbu, bet piedāvājums ir foršs, un es tur gribētu strādāt un zinu, ka varētu nail darba pienākumus (truly). Un par to, ka šībrīža situācija ir nesaprotama, nav ne jausmas, kā pārlaist vasaru, kas būs ar dārziņiem n'stuff. Bet galu galā nolēmu, ka, ja nu viņi man to darbu piedāvās, es mēģināšu. Pārbaudes laiks taču tieši tam ir domāts, ko? Nu lūk, un klātienes intervija bija reāli forša. Gandrīz pusotru stundu gara, tāda super pozitīva. Patiešām, mana iepriekšējā darba pieredze, gan pirms sava rūpala uzsākšanas, gan pats rūpals, viss ir vajadzīgs un noderīgs tai vietai, pilnīgi viss. Es pat pie beigām pavaicāju, vai viņasprāt man kā kandidātam ir kādi mīnusi šim darbam. Un man atbildēja, ka neredzot. Un šodien saņēmu e-pastu, ka neesmu izturējusi konkursu. Aaaarrrghh, es sajutu milzīgu atvieglojumu, jo man nebūs jāpārkārtojas, jāpielāgojas, viss paliks pa vecam.. bet tajā pašā laikā tāds mazs wtf.
|
Comments:
| From: | sole |
Date: | 1. Maijs 2020 - 08:45 |
---|
| | | (Link) |
|
Es pirms pusotra mēneša biju ļoti līdzīgā situācijā, ar ļoti līdzīgām pārdomām, tikai pirms fināla kārtas izstājos pati, jo tomēr nespēju to visu šobrīd iedomāties (dārziņi, attālināts darbs, turklāt iestādi tagad ļoti ietekmē covid). Un tad man pateica, ka no 10 fināla kandidātiem ar vienu dalīju pirmo un otro vietu. Tagad laiku pa laikam tomēr domāju - a varbūt tomēr vajadzēja iet līdz galam? Un nevaru saprast, kā ir labāk - izstāties pašam vai tomēr tikt noraidītam pēdējā brīdī.
Pilnīgs wtf, es piekrītu :/
Fāk, prasi viņiem, lai izstāsta, kas bija izšķirošais moments cita kandidāta izvēlei, man šīs situàcijas nereāli kretinē, jo no darba devēja puses it vienmēr kāds faktors, ko nesaka, vai nu pašiem sevi smērēt negribas vai kàds noklusētais bias ir iedarbojies, bet Tev šajā gadījumā ir jāatrod veids kā sadzīvot ar to, ka tomēr nebija. Nu, es pieņemu, ka reizēm intuitīvi jau var just, ka Tev tas darbs būtu apgrūtinājums. Un to tad, iespējams, nemaz nevar tā noformulēt, intuitīvā aspekta dēļ.
vēl vienmēr var gadīties (lai gan neticami, va' ne), ka kaut kur pasaulē ir vēl kāds tikpat foršs cilvēks, kurš pieteicās :)
Es izgāju kādām 12 intervijām cauri pēdējā pusgada laikā un beidzu vispār uztraukties - jebkurš lēmums no intervētāju puses ir TIK subjektīvs, ka vienīgais saprātīgais ir pasmieties un pamest cepuri gaisā. Ja veiksies, tad ņems, un tam tāpat nebūs ļoti liels sakars ar to, cik foršs vai atbilstošs esi. Aptuveni tāpat kā tādas tindersarakstes, kur cilvēki trigerējas jau no trešā vārda vai teikuma, un spriedums gatavs. |
|