šodien kārtējā saiešanās pie ciema veikala. kā reiz apsēju savu jauno lakatiņu. tas man tās acis izceļ. saknaibīju vaigus, lai jau jūt to dzirksti, kas manī. visi it kā ejam iepirkties. nē nu to jau arī, bet galvenais jau atrādīties un paklačoties. es gan tamdēļ lai ciema večiem būtu uz ko acis pamielot. smuka jau. šorīt pusstundu gorījos ap spieģēli. nu daļēji jau arī tāpēc, ka patīku sev, bet īstenībā man viņš tāds apsūbējis. mantojums. no vecvecmammas. kaut kādas tur sudraba naglas gar sāniem. kādreiz domājām, ja bada laikos vajadzēs, izrausim, pārdosim un iedzīsim koka tapiņas. bet nu mūsu dzimtas meičas bija krāšņas un ar "kungiem" pa labam "sarunājām". man jau nu ļoti labi tas padevās.
nu tā, aizeju es tāda glauna. večiem acis mirdz. stalta, ne jau kā kaimiņu Marta ar štociņu pieklibo, salīkusi. kad šī smaida i gludos protēzes zobus nevar redzēt. nu es tā cēli nogāju gar afišas dēli. kas nu tur govis pārdod, kas sievu, es jau uz to sarīkojumu lapām vien tik blenžu. te klāt Andrejs. šis pie mums ciemā nu jau pusgadu dzīvo. nu jau apošņājies un zin kas un kā. saka, ka ievērojis, ka paskastīte tāda šķība man, vai nevajagot kāda vīrieša (šajā gadījumā - viņa) roka? es atsmeju, ka roku pie paskastītes nevajag, pietiek ar plāksnīti ar manu vārdu. šis smej man līdz, ka man esot asa mēle. paķircināju. nu jau vaigi dega bez knaibīšanas. tā nu izrādās šim kā reiz rīt neesot ko darīt, varot palīdzet. grūti jau tik izskatīgam sievišķim kā man vienam dzīvot.
sasārtusi iegāju veikalā. kaimiņienes šķību aci nolūrēja. kā parasti visi izskatīgie - manējie. šis tā lūrēja, ko pirkšu, ka gandrīz kapiju nenopirku. rīt vajadzēs pacienāt. kumelīšu tēju gan jau būs mājās atdzēries. lai jau redz cik es smalka. sacepšu cepumiņus...
satraukumā pirksti trīc, būs vien jāiet kas jāpadara, lai nomierinātos..