sniegs mežā burvīgs. vakara krēslā ar Andreju izgājām kājas izlocīt. līdzi bija grozs ar paštaisītiem un veikalā pirktiem labumiem, bet tiem meža zvēriem jau šiltes nerādīsim. atradām vienu tādu varen kuplu egli. až bezspēkā atkritām un atspiedām savas slapjās muguras (šoreiz no grūtās steberēšanas pa kupenām, ne no meņģēšanās) pret zaraino stumbru. kad jau varējām pagaudot meža vilkiem līdzi, tad vilkām no salmiem pīto sedziņu no groza ārā un klājām "galdu". iepriekš bijām abi pa virtuvi paņēmušies. labs jau man tas Andrejs. i kapiju no rīta pienes, i virtuvē šiverē, i uz mīlēšanos traks, i mājas soli apdara. salikām uz "galda" pīrāgus, maizītes, i balzāmiņš tā nejauši bij līdzi paņēmies, i kak raz 2 glāzītes. sakarinājām egles zaros salmu saulītes, puzurus un čiekurus. až sirds aptecējās kā tas saulrietā izskatījās. iededzinājām sveces visapkārt un blenzām viens ptram acīs kā tādi divi tīņi. mīlestība laikam tā saucās. sajutu tur mežā kā sirds trīcēja. kā es bez viņa tik ilgi nodzīvoju? nē, nu traks. līdz ko šitā padomāju, tā Andrejs man to pašu saka. sadzērām laimei unsaticībai balzāmiņu. sabučājāmies. i pustumsā viens otru atstutējot vilkām stīvi nosalušos kauliņus uz siltajām mājām. pa ceļam vāvere zara galā sēžot man pa pakausi ar čiekuru iemeta.