Wednesday, July 6th, 2011

Time	Event
1:59a	Sms:„Guļu un masturbēju par tevi.” Sms:„kas tas taads par tostu?” Sms:„Nē, tas ir kompliments.” Sms: „nu tad tu atkal esi piedzeeries?” Sms: „Nē, es vienkārši svinu dzīvi.” Sms: „man beigsies krediits, turpinam skaipaa.” ( >>> ) (5 Comments | Comment on this)
10:39a	"Noziedzniekam..." tīksmi izstaipījās Lielais Detektīvs, "ir gaiši mati un vispār...". Viņš nepabeidza frāzi, jo kabinetā neviena cita nebija. Vēlajā vakara stundā bija laiks atpūtai pēc dienas darbiem, rimtai apcerei un olu liķierim. Lielais Detektīvs sēdēja, dziļi iegrimis ērtajā atzveltnes krēslā un jutās laimīgs. ( ... tālāk ... ) Detektīvs līdzjūtīgi skatījās Grāfa sastingušajā sejā. "Labi, tā kā šīs lietas atrisināšanā man nevajadzēja pamest kabinetu," viņš augstsirdīgi teica, "transporta izdevumus es no jums neiekasēšu." Asistents saudzīgi satvēra Grāfu aiz rokas un izveda laukā no kabineta. Detektīvs ielēja vēl vienu tasi liķiera un turpināja baudīt vakara atpūtu. (5 Comments | Comment on this)
11:29a	Avangards Par jauno dzejnieku es kļuvu 16 gadu vecumā. Mana tā laika draudzene nosūtīja Karogam mīlestības vēstuli, kuru biju kautrīgi ielicis viņas matemātikas grāmatā. Dīvainā kārtā Karogs šo dzejoli nopublicēja, prezentēdams mani kā jauno dzejnieku avangardistu. Es tā arī nekad neesmu sapratis kas tajā dzejolī ir tik ļoti avangardisks. Pēc vairākiem gadiem, sadzerot ar Karoga redaktoru, uzdevu viņam šo jautājumu, viņš atbildēja, ka atstarpes, un turpmāk izvairījās runāt par šo tēmu. Meitene, kas padarīja mani par dzejnieku, pēc mēneša aizgāja pie cita. Viņa secināja, ka patiesais aicinājums slēpjas mūzikā, un sāka draudzēties ar ģitāristu. Mans kaimiņš, Ēriks, mācēja 3 akordus: C,G un F, kā arī bija draugos ar vietējo marihuānas dīleri. Es sākumā skumu, bet tad manā dzīvē ienāca dzejniece Marta. Jaunajai dzejniecei Martai iepatikās mans dzejolis, viņa mani sameklēja internetā un piedāvāja kopīgi iedzert tēju. Tējas dzeršana beidzās viņas dzīvoklī. Es teicu, ka man līdzi nav prezervatīvu. Viņa atbildēja, ka viņai ir dzeja. Marta izģērbās, nogūlās kaila gultā, un sāka skaļi lasīt savu dzeju. Es beidzu pēc 8. dzejoļa, kas beidzās ar vārdiem: Mana pasaule dzemdē Tavu domu apaugļota. Marta mani uzslavēja, ka esmu beidzis tieši pareizajā brīdī. Es viņai iepatikos, un kopš tā brīža sāku apgrozīties jauno literātu sabiedrībā. Dzejnieki un rakstnieki, smaidīgi un drūmi, draudzīgi un naidīgi, klusi un skaļi, viņi bija ļoti dažādi, bet visus viņus vienoja mīlestība pret augsto un cēlo. Sākumā es daudz klusēju, man gar ausīm slīdēja nepazīstamu uzvārdu virkne un citāti, kuru jēgu man nebija lemts izprast. Tajā laikā vienīgās mani patiesi interesējošās tēmas bija raksturojamas ar vārdiem: "Stulbās učenes", un "Piedzerties un novālēties". Laiks gāja, Marta man lika lasīt daudz grāmatas. Jāatzīst, ka kaut arī jaunais dzejnieks, es nebiju sevišķi izglītots šajā jautājumā, neko izņemot vidusskolas programmu nezināju. Pēc pāris mēnešiem Marta paziņoja, ka ir stāvoklī, mani gandrīz ķēra sirdstrieka, bet viņa tikai pasmējās un teica, ka viss jau ir galā, un ka mums ir piedzimusi trīsrindīte. Mēs esam viens kad kopā. Mēs esam daudz, Kad nē. Es vairs nespēju radīt dzeju. Ikvienu dzejoli, ko biju sarakstijis, Marta izbrāķēja, un teica, ka es varot labāk, ka man ir liels talants. Viņa teica, ka man ir jāturpina radīt avangards, jo es nedrīkstu tā pēkšņi ņemt un ielekt citā lauciņā, visi mani pazīst kā dzejnieku avangardistu. Radošās krīzes ietvaros es sāku dzert. Dzēru kopā ar dzejnieku absurdistu un dzejnieku romantiķi. Mēs bijām ideāls trio, un mums visiem bija radošā krīze. Mēs kopā sarakstījām dzejoli, sanāca labi, Karogs to nopublicēja. Man sāp kad puksti Ir kolrābis aiz kastes Man plēš aiz rūsas Avangards Marta mani pameta, un aizgāja pie dzejnieka postmodernista. „Avangards ir so 20th century”, viņa teica atvadoties. Sāku dzert vēl vairāk. Pateicoties paziņām kļuvu par reklāmistu, dzejnieku pasākumus apmeklēju arvien retāk. Pievērsos prozai, Karogs nenopublicēja, ieteica man atgriezties pie avangarda. Es sākumā skumu, bet tad manā dzīvē ienāca Anna, pēc tam Edīte, bet nedaudz vēlāk Dārta. Tagad paskatoties uz visu šo situāciju nākas secināt, ka grūti būt dzejniekam, uz Taviem pleciem gulstas liela atbildība, bet tomēr šajā pasaulē ir jābūt kādam, kas ir pietiekami spēcīgs, lai to darītu. Ā, un starp citu šķirstot Karogu uzdūros savam vienīgajam publicētajam dzejolim, laikam vēljoprojām neesmu pietiekami zinošs, jo nespēju tajā saskatīt avangardu. Es.....Tevi.....mīlu Gribu, lai Tu mani.......................tik Pat ļoti Arī. (4 Comments | Comment on this)
11:32a	Avangards Juris bija uzkārpījies pa karjeras kāpnēm līdz pārtikušas dzīves līmenim. Bet visam ir sava cena, viņš bija izdedzis gan morāli, gan fiziski. Visi hobiji bija sen kā atstāti novārtā un vienīgās zāles pret apātisku sēdēšanu pretim televizoram bija glāze sarkanvīna. Cietusi bija arī viņa privātā dzīve, proti, attiecības ar laulāto draudzeni Māru. Dekāde kopdzīves bija intīmās tuvības brīžus padarījusi par retumu. Viņiem pat nebija slēdzamās atvilktnes arsenāla, ne rotaļlietu, ne audiovizuālo palīglīdzekļu. Tikai lielāks daudzums vīna spēja viņus atbrīvot dzīvnieciskais palagu burzīšanai. Bija sestdienas rīts un Māra bija aizgājusi uz veikalu pēc avīzes un apelsīniem. Juris sēdēja dīvānā lasot ziņas internetā. Izlasot rakstu par kādu dzīvokļa laupīšanu, Juris atcerējās sarunu ar Māru, ka varētu kaut kad izmēģināt lomu spēli. Juris būtu laupītājs, bet Māra „nejauši” ierastos dzīvoklī un konfrontācijas rezultātā atdotos – žanra klasika. Jurim iespīdējās acis, viņš uzvilka tumšu apģērbu, paņēma vienu no Māras zeķēm, un izgāja uz balkona gaidīt brīdi. Satraukums lika viņa sirdij sisties arvien straujāk, bet tiklīdz viņš sadzirdēja atslēgu šķindoņu, viņa artērijas burtiski pulsēja. Nogaidījis vēl vienu minūti pēc ārdurvju aizslēgšanas, viņš uzmauca zeķi galvā un iebrāzās viesistabā ar nepārdomātu saucienu „AHĀ!” „AK, Dievs!” satrūkusies Māra iebļāvās. Juris mazliet apstulba, bet nolēma turpināt teātri: „Vai jūs nezinājāt, ka neaizslēgtas balkona durvis ir ielūgums laupītājiem?” Māra atjēdzās no izbīļa un saprata Jura spēli, viņa nolēma spēlēt līdzi: „Vai, cik ļoti vieglprātīgi no manas puses.” „Vieglprātīgi?” Juris jautāja. „Un to Tu teiktu bandītam, kurš atrodas Tavā dzīvoklī?” Juris sašutis jautāja un novilka zeķi no galvas. „Nevis, piemēram, ņem ko gribi, tikai neaiztiec manu godu!” „Nu piedod, es nebiju sagatavojusies kam tādam.” Māra taisnojās Jura sašutuma priekšā. „Labi, lai nu paliek.” Juris īgni apsēdās dīvānā un paņēma kraptopu klēpī. Vēl kādu laiciņu gaisā virmoja kluss sašutums un vilšanās, bet pēc brīža viņi abi no sirds smējās par neveiklo piedzīvojumu. Pēcpusdienā Jurim un Mārai bija jādodas uz modes skati. Juris ieskāva savas miesas kreklā un biksēs piecpadsmit minūšu laikā, bet Māra trīs stundas mazgāja matus, pētīja četru kurpju pāru saderību ar sešām kleitām un neskaitāmiem citiem aksesuāriem. Izvēle, protams, ir sarežģīta, jo katram apģērba gabalam nāk klāt svara koeficients. Loģiski. Beigu beigās, pāris bija veiksmīgi ieradies pasākuma norises vietā un vēroja modeļu iznācienus. Juris jutās mazliet sirreāli, jo vienā pusē skanēja mūzika un pa mēli virzījās jauni, tvirti ķermeņi, kurus minimāli sedza dažādas formas un materiāla apģērbi. No otras puses, Juri ieskāva dzirkstošā vīna glāzes, glamūrīgi viesi un sarunu čalas. Pēc vairākām dzirkstošām glāzēm, Juris sajuta dziņu jeb kā to mēdz dēvēt – taurentiņus vēderā, kas patiesībā ir uz dzimumorgāniem plūstošās asinis. Viņš pieliecās un iečukstēja sievai ausī: „Es gribu Tevi. Tagad!” Māras sejā uzradās nerātna smīna aprises un viņa domīgi pavērsa skatienu uz augšu, it kā censtos ieraudzīt savas uzacis. „Kur?” Viņa jautāja. „Nezinu, ejam pameklēt.” Meklējot tukšu telpu, viņus pārņēma neliela bezcerība, bet neatlaidība vainagojās panākumiem – viņi ielavījās pilnīgi tukšā vīriešu tualetē. Tikko abi mīlnieki bija sākuši kaislīgi skūpstīties, viņi sadzirdēja durvis veramies vaļā. Viņi strauji iespruka kabīnītē. Juris pieplaka ar ausi pie durvīm, lai dzirdētu, kad traucēklis beidzot aizvāksies, bet Māra netērēja laiku un jau bija notupusies uz ceļiem, lai atdarītu Jura bikšu priekšu. Tiklīdz Mārai bija izdevies dabūt laukā Jura ‘eh–em,’ Juris pavērsa skatienu uz leju, lai vērotu cik centīgi Māra ņemas to modināt. Jura skatiens pārslīdēja otrpus Māras, kur atradās pods. Jura acis izpletās šausmās. Iepriekšējais apmeklētājs nebija aiz sevis nolaidis ūdeni. Ko tik pretīgu Juris bija redzējis tikai pamatskolā. Juris tvēra roku pie mutes, bet tas nelīdzēja, starp pirkstiem lija dzirkstošais vīns, tas, protams, tālāk atrada ceļu uz Jura kreklu un Māras matiem. Tai pat laikā, kāds vīrietis bija iegājis tualetē, tik vien kā, lai nomazgātu rokas. Kad viņš bija saziepējis rokas, pēkšņi no tualetes kabīnītes atskanēja kņada un pēc dažām sekundēm atsprāga tās durvīs, tajās stāvēja vīrietis ar roku pie mutes, slapju kreklu un atkailinātu locekli, blakus viņam šausmās sastingusi stāvēja sieviete ar slapjiem matiem. Kungs bija tik apjucis, ka nespēja novērst skatienu. „Vai jūs, bļeģ, lūdzu, bļeģ, nevarētu savas rokas nomazgāt ātrāk? Juris nikni pajautāja. (3 Comments | Comment on this)
12:15p	Tāds kā pusfināls Tēma: «Avangards» zupcis darbībā quizer darbībā sirdna darbībā toadbeauty darbībā lodzinjsh darbībā Komentārā ierakstīt divu labāko autoru nikus! Balsošana beigsies piektdien, 8. jūlijā, 12:00. (Comment on this)

<< Previous Day

2011/07/06 [Calendar]

Next Day >>