šī bija stulbākā diena pēc ilgiem laikiem. nepietiek ar to, ka mamma man izbojāja ik rīta rituālu. labi, tas skanēja stulbi, bet man nepatīk, ja man katrs rīts iesākas vienādi, gandrīz kā ieprogrammēts un pēkšņi pa vidu parādās mamma, kas man traucē visu to darīt, ko es parasti daru. skolā ne ar vienu nerunāju, gribēju pat reizēm kādam pa seju samest. vairākas reizes tiku apčakarēta. lekcijas beidzās 3os, tas nozīmē, ka man bija 3h jāgaida, kad tētis brauks mājās. tā vietā es izvēlējos braukt ar vilcienu, tad stundu sēdēt pasāžā uz soliņa un ēst šokolādi, jo redz es tak atslēgas nebiju paņēmusi, lai varētu kaut vai to stundu pagulēt omas dzīvoklī. tad ar autobusu braukt mājās. tikko izkāpt no autiņa un ieraudzīt vecāku mašīnu, kas pabrauc garām, jo redz tētim tomēr darbs beidzās ierastajā laikā un pēdējā tikšanās tika atcelta. tik forši!!!
man kaut kā neizdodas to garastāvokli noslāpēt. sapratu, ja es sēdēšu mājās, es vel vairāk sagruzīšos sevī, tāpēc vilkšu sevi ārā no mājās un redzēšu, ko vakars un Saiba man spēs piedāvāt.

ā un man ir apnicis, ka es pārāk daudz visa kā esmu sākusi stāstīt un pie tam pārāk daudziem. jūtos pārāk atklāta. PĀRĀK. nezinu, kas uznācis, bet es to nekontrolēju un to saprotu tikai pēc tam, kad jau vairs vārdus nevar ņemt atpakaļ.