beidzot šajā vasarā aizbraucu uz pilsētu paskriet. nu ir iestājies tāds kā piekusums, kā laimes sajūta, ka esmu ko labu izdarījusi. sajūta, ka esmu atbrīvojusies no negatīvajām emocijām.
nācās izbraukāt 4 stadionus, no kuriem tikai viens bija pietiekoši tukšs, lai varētu pasportot tur. pakaļ mums skrēja mazi puisīši, kas visu laiku runāja par vistu spārniņiem, bulciņām utt. vienvārdsakot centās pievērst sev uzmanību.

tagad viss, uz ko esmu spējīga, ir iekrist gultā un paskatīties kādu filmu. :)