Ja ikdienas sporta kultūra bērniem būtu pieejama tiešām kā ikdienas sporta kultūra (līdzīgi kā "zālīte" pieaugušajiem) - tā arī būtu! Taču diemžēl gandrīz visi sporti ir competative un bērni tiek trenēti uz sportista karjeru, līdz ar ko pakāpeniski tie, kuriem neinteresē sportista karjera, atbirst.
Tas pats ar mūzikas instrumentiem - iemācīties spēlēt kko "sev" nav iespējams - muzicenes gatavo topošos profesionālos mūziķus. Nu, ja vecāki vēl var atļauties piķot individuālās nodarbības, tad - jā, kā nekā ar muzikas instrumentu var arī vienītī močīt. Bet sportos nevaru atsaukt atmiņā kādu, kas individuāli algotu treneri iemācīt sīkajam, piem., džudo.. Tautas dejas, kori - reti kas musu kultūrā ir tāpat vien, jēgpilnai brīvā laika pavadīšanai, savam priekam un kā ikdienišķs dzīvesveids - vairāk ir sacensība, sacensība uzvara un lūzeri.

(Reply to this) (Thread)

Pēc mana novērojuma skolās sportu un fizisko kultūru īsti nemāca un tā ir vai nu skolotāju vai izglītības sistēmas vaina. Ja parastās vispārizglītojošās skolās šie jautājumi būtu pareizi nostādīti, tad ar to arī pietiktu vidusmēra pilsonim, lai neiedzītu riebumu pret sportu, bet gan radītu interesi. Tālāk jau jaunie pilsoņi paši atradīs veidu, kā kustēties pareizajā virzienā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mums skolā bija 2 baseini un trenažieru zāle, ko pēc stundām skolas audzēkņi drīkstēja apmeklēt bez maksas (līdz vakaram, kad sākās abonementu laiks). Apmeklējām mīļuprāt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jauki būtu, ja to darītu fizkultūras stundās. Tā, ka audzēkņiem patīk un skolotājs pamāca un arī kaut kādas pamatlietas tiek apgūtas (ne tikai tās, kas sākotnēji sagādā prieku un rada interesi). Jo, ne visiem jau patīk veikt kaut kādus pamata vingrinājumus, kas nostiprina ķermeni, bet, nu, to ik pa laikam vajag darīt vai vismaz zināt, kā tas jādara un, kāda no tā jēga. Skraidīt apkārt un spēlēt bumbu, peldēties vai cilāt hanteli ir forši, bet skolotājam arī vajadzētu pamācīt, kā to visu darīt pareizi. Nenositot bērniem prieku. Tā jau ir tā skolotāja loma.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

(Neatceros, ka, piem., mēs sporta stundās būtu bijuši baigi izbesītie un tādi, kas nepiedalās. Skolotāji bija forši. Tāpēc principā apmeklējām skolas piedāvātās fakultatīvās sporta nodarbības.
Bet ieradumu un ikdienas prakses veido ne tikai skola. Manā gadījumā nepraktizēšana bija saistīta tieši ar to, ka nodarboties ar sportu vari principā tikai competative level (profesionāļu vai amatieru līmenī).)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Peldēt baseinā un iet uz trenažieru zāli taču var arī ne-sacenšanās režīmā. Džudo gan man grūti iedomāties, ka var trenēties nekad nemēģinot uzvarēt nevienā divcīņā :) Nu, var tikai individuāli trenēt fizisko sagatavotību un trenēt elementus mētājot to lelli, bet diez vai to varēs nosaukt par džudo. Reizēm taču sports un sacensības gars ir viens no otra neatraujami. Nav jau jāiet ar mērķi uzvarēt Olimpiskajās spēlēs, bet kaut kāds cīņas gars piedienas sportam. Individuālajos sportos gan var katrs pats savā nodabā čunčināt. Neviens taču netraucē un neliek kustēties ātrāk vai stiprāk, iet un dara katrs savā tempā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bez pieaugušo klātbūtnes zāles un sporta nodarbības individuāliem apmeklējumiem vai nu nav pieejamas (bērni) vai arī nav sabiedrisks ieradums (pusaudži), tamdēļ sports kulturāli paliek bērniem (skola, sporta skola) vai pieaugušajiem (klubi). Pusaudžu un young adult posms sanāk tāds kā pārrāvums, ja vien no bērnības nav darīta sporta skola.

jeb citiem vārdiem sakot, piedod, ka piespamoju Tavu lenti. Ieraksts ir jēdzīgs, bet praktiski realizēt to bez reformām izglītībā vai bez pamatīgām pārbīdēm "ieradumu kultūrā" jeb sabiedrībā kopumā tas nav izdarāms.

(Reply to this) (Parent)