(Neatceros, ka, piem., mēs sporta stundās būtu bijuši baigi izbesītie un tādi, kas nepiedalās. Skolotāji bija forši. Tāpēc principā apmeklējām skolas piedāvātās fakultatīvās sporta nodarbības.
Bet ieradumu un ikdienas prakses veido ne tikai skola. Manā gadījumā nepraktizēšana bija saistīta tieši ar to, ka nodarboties ar sportu vari principā tikai competative level (profesionāļu vai amatieru līmenī).)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Peldēt baseinā un iet uz trenažieru zāli taču var arī ne-sacenšanās režīmā. Džudo gan man grūti iedomāties, ka var trenēties nekad nemēģinot uzvarēt nevienā divcīņā :) Nu, var tikai individuāli trenēt fizisko sagatavotību un trenēt elementus mētājot to lelli, bet diez vai to varēs nosaukt par džudo. Reizēm taču sports un sacensības gars ir viens no otra neatraujami. Nav jau jāiet ar mērķi uzvarēt Olimpiskajās spēlēs, bet kaut kāds cīņas gars piedienas sportam. Individuālajos sportos gan var katrs pats savā nodabā čunčināt. Neviens taču netraucē un neliek kustēties ātrāk vai stiprāk, iet un dara katrs savā tempā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bez pieaugušo klātbūtnes zāles un sporta nodarbības individuāliem apmeklējumiem vai nu nav pieejamas (bērni) vai arī nav sabiedrisks ieradums (pusaudži), tamdēļ sports kulturāli paliek bērniem (skola, sporta skola) vai pieaugušajiem (klubi). Pusaudžu un young adult posms sanāk tāds kā pārrāvums, ja vien no bērnības nav darīta sporta skola.

jeb citiem vārdiem sakot, piedod, ka piespamoju Tavu lenti. Ieraksts ir jēdzīgs, bet praktiski realizēt to bez reformām izglītībā vai bez pamatīgām pārbīdēm "ieradumu kultūrā" jeb sabiedrībā kopumā tas nav izdarāms.

(Reply to this) (Parent)