kamēr virkne cibas lietotāju veica analīzi par vienu no galvenajām tēmām dzimumu līdztiesībā "kam ir jāpelna vairāk", man nebija laika neko, PILNĪGI NEKO pateikt (jo, kā varat iedomāties, šai laikā biju aizņemta ar mamutiem), akdies, kā es to nožēloju.
Tiesa gan, ne tik ļoti, lai atmestu savu tauriņķērājas iedabu pavisam un apsvērtu iet mājās sadot pa tauri tuneļu dūdniekam, bet nu tomēr, - kamēr visādi populāri cilvēki izgāž vilnu par to, vai vīrietis ir kastrēts, ja viņa draugaļa pelna vairāk par viņu pašu, man nācās sev atkal atzīt - jā, tā ir, es totāli feiloju vairākos žanros. Gandrīz visos tajos sieviešu! Nav jau arī tā, ka es tikai šodien to sapratu, esmu gaužām daudz gaudojusi par to agrāk, t.sk.
šais cibīgajās ārēs, lūdzoties CD kaut kādu smadzeņu redukciju, pavei, šķiet, ka arii_zakjiits radās reiz vienā no šādām gaudu dienām. Kad nu es sapratu, ka esmu bezcerīga, nekas daudz vairs neatlika - nācās pārskatīt faktus un adaptēties tai realitātei.
Bet. Lai arī visi jau, tipa, visu ir pateikuši, es tomēr arī pāris lietas. Nu, no tāda kā sevis-šodienas skatu punkta.
Sabiedrība ne gluži vēl ir gatava patiešām, bez maldības, viltus un spaidiem pilnībā dzīvot tādā totāli dzimumlīdztiesīgā modelī. Protams, ir zināmas bioloģiskas īpatnības, kuru dēļ, paldies višnu, krišnam, allāham, patrimpam un zalktim, pilnīga dz.l. nekad nebūs iespējama (es te par reproduktīvo orgānu atšķirībām), tomēr, pat ne elementārā līmenī ir iespējams nopietni raudzīties uz kaut ko tamlīdzīgu. Tas tamdēļ, ka pašu tādu sieviešu, kas bez kurnēšanas šādu lietu spēj pacelt, ir tik gaužām maz, ka ir vienkārši smieklīgi par to runāt.
Manuprāt, dz.l. pamatā, spēcīgi vulgarizējot un jebko no zemāk nosauktā iztēlojot par zināma veida metaforu klišeju, ir ideja, ka es pati varu sevi pabarot, izmitināt tieši tik lielās telpās kā man iet pie sirds, pati nopirkt sev tik un tādus zābakus, auskarus, kleitiņas, mašīnas, kajakus, slēpes un brutus, akurāt kā pašai gribas, un man pilnīgi ne no viena NEKO NEVAJAG ŠAI SAKARĀ. Pat ne Dimanta Gredzenu!
Otrajā līmenī ir jāspēj sev atbildēt uz jautājumu, vai es pati varu pielikt plauktiņu, salabot gludekli un pārtīt elektromotoru, vai vismaz, - ja es nejauši naktī ieslēdzos tualetē, un salūzt slēdzene, vai es spēju pēc divām izdzertām vīna pudelēm pa atvērtu logu no tualetes pārlīst pa ārsienu uz laimīgi vaļā palikušo virtuves logu bez ārējas palīdzības? Labi, es tikai nedaudz diršos un pārspīlēju, tiešām tikai nedaudz; nu un tālāk atliek
Trešais līmenis "purvā uz domkrata peceļam auto un ar virtuves nazi nozāģējam atlūzušo kartera aizsegu", lai tas netraucē braukt pa zemes ceļu, un pēc tam noairēt pa kādu 4. kategorijas upi, - un
Ceturtais - pēc tā visa es vēl izskatos pēc sievietes ar krūtīm un minetspēju (šīs divas lietas ir pašas svarīgākās sievietes komponentes - kas netic - pats vainīgs), kas, turklāt luckily, kādu interesē.
Tad, kad šis komplekts izpildās, jums ļoti maz vairs ko vajag no ārpasaules. Es neiedziļināšos niansēs, bet jūs apmēram paši saprotat. Vismaz var mierināt sevi ar domu, ka vairs nemaz nav jātērē nauda nedz psihoterapijai, nedz lexotanīlam, nedz jānodarbina sevi ar idejām "kur lai es tāda visa liekos", kā arī, pats galvenais, pilnīgi neviens nevar pārmest iedzīvošanās kāri uz "bikšaiņu rēķina" (šis 2 vārdu salikums man izgāž iekšas). Paveras galvu reibinoša ainava! Ziniet, kas tur ir? - indivīdu, kas ar jums pēc šī visa gribēs kniebties, būs gaužām, gaužām maz. Tik maz, ka jūs pat kādu laiku jutīsieties pārsteigtas, kur tad palikuši visi tie, kas agrāk pārmeta to, ka sievietes nemitīgi grib iedzīvoties kādā naudas makā. No tās nelielās saujiņas labi ja pārītis būs tāds, ar ko kniebties gribēsies arī jums pašām. To tad arī vajag darīt, un bēdu nezināt un galvu nelauzīt ne par ko vairs.
