Man ir tāds gļuks, ka, ejot garām svaigam kapam, mūždien iztēlojos, kā dvēseļu ēdāji plosa to cakaino torti, kas tur izveidota. Es pat nezinu, kā šo emociju raksturot, tas ir pretīgi un baisi, bet arī nedaudz smieklīgi. Man tiešām nepatīk, kad tur ir tā lielā smilšu kaudze pa virsu ar veciem ziediem un lentēm, atgādina tādu kā nedēļu vecu torti ledusskapja dibenā. Ož arī attiecīgi pēc veciem trūdiem, plus vēl parastā kapu smarža nāk klāt. Tā kaut kā. Ļoti nepatīkama emocija.