Dzīve ir pilna asu ērkšķu, and then one dies. Vissliktākais šajā dzīvē ir cilvēku sociālā sacensība un izrietošais stulbums. Es tiešām to ļoti ienīstu. Es par to domāju katru dienu. Tāpēc man patīk būt nestandarta personai. Man patīk darīt nestandarta lietas, arī vienkārši lai izvairītos no citu cilvēku šaurpierības lipīguma. Tas darbojas. Izdaru kaut ko nestandarta, uzreiz smadzeņu migla kā ar roku noņemta. Visi mani mākslas projekti ir tādēļ, ka es nevaru citādi izrādīt jūtas pret cilvēkiem. Man kļūst slikti. Cilvēki izmanto jūtu izrādīšanu kā vājumu. Man ir radies reflekss jūtas izpaust attālināti, reizēm attālums mērāms gaismas gados. Citādi vienkārši gribas vemt. Neko nevaru padarīt. Dzīvot ar lauztu sirdi, kas fiziski salūzusi, ir tā kā dzīvot ar citu noteikumu komplektu. Es nevaru nebūt baiga. Tas nav iespējams. Man būtu ļoti stipri jāmelo, jau sākot ar savu izskatu. Tad man atkal gribētos vemt. Cilvēkiem ir jāskatās patiesībai acīs - viņi paši ir ļaunuma sakne. Nevis koki, putni, geji, ukraiņi, es vai kas cits, bet viņi paši. Mēsli tādi!