Bieži atceros Antonu jeb Viktoru. Viņš man ir kā mīkla. Tā arī nezinu, vai viņš ēda cilvēku vai liellopu sirdis un smadzenes, bet, manuprāt, viņš tādējādi meklēja okultu spēku. Viņš arī bija riebīgs, tomēr pie Matīsa kapiem es aizbiedēju mazos urlas, viņiem vienkārši uzkliedzot. Antons ar visu savu asiņaino ģīmi pēc kaut kāda decrepit akta sen būtu aplaupīts un piekauts. Es no viņa nebaidos, jo esmu šausmīgāka, bet ne ārēji. Viņa draugs man kādā 2023. gadā uzrakstīja, ka Antons esot pārlietojies līdz nāvei. Oktobrī biju Uguns naktī Vienkoču parkā, un ko es tur redzēju? Anonīmais ģitārists, kura vārda vai iesaukas nav afišā, ar tādu pašu seju, auguma izmēru, kurpju izmēru spēlē ģitāru. Mēģināju iegūt labu foto, kaut ko miglainu dabūju. Viņš nobijās. Matu krāsa cita, bet viņš tolaik mēdza krāsot koši sarkanus matus. Ar īsto matu krāsu viņu tā arī nebiju redzējusi. Visi vērpj kaut kādas intrigas, es tikai vīpsnāju vai uzjautrinos, bet no tā jau mūsu attiecības neuzlabojas. Bieži par viņu domāju, mēģinu saprast, kas viņš tāds ir un kas īsti notika man fonā. Nezinātājiem - viņš bija tas, kurš smējās par beigto Žoltoku, jo visi pēkšņi bija Žoltoka draugi un kvēlākie pielūdzēji, bet pēc nāves. Man pat vēl joprojām ir viņa wordpress grāmatzīme.