Kad man bija apmēram 5 gadi, man papēžos iespēra zibens. Kad sākās nenormāla vētra, biju kaimiņu mājas trepenē kopā ar kaimiņu bērniem. Mana vecmamma bija skarba vecene, kurai ļoti nepatika, ja līdu citu bērnu mājokļos. Viņa uzskatīja, ka tad mūs noturēšot par ubagiem, kuri nevar atļauties konfektes vai rotaļlietas. Tad nu, vētrai sākoties, viņa nostājās mūsu mājas pagalmā un skaļi auroja, lai velkos mājās. Saņēmu dūšu un skrēju. Priekšā bija kādi 200 metri klaja lauka bez kokiem un stacionāriem objektiem - grants taka, pļava. Man mugurā bija mazs vasaras kostīmiņš un kaut kādas random sandales ar skaidu zoli. Nesos kā plēsta. Apmēram trases vidū baigi skaļi nogranda pērkons un visapkārt viss sametās balts. Tā kā skrēju, grūdienu uztvēru ar skepsi un skrēju tik tālāk. Pēc tam citi bērni komentēja manu skrējienu, vecmamma, protams, neticēja, jo sūdzas tikai nīkuļi un mirlas. Kopš tā laika man pilnīgi neizskaidrojami mēdz niezēt kreisais, citreiz abi papēži. Vēl tie vibrē, sajūt visādas lietas un svilst. Kad ir zibeņi, tas mani patīkami uzbudina. Elektrisks gaiss mani uzbudina. Stāsti par Teslu un elektromagnētismu nenormāli uzbudina. Bieži man sit statiskā elektrība, kad citi saka, ka tur nekā neesot - piemēram, izlietnes, darba skapīši, automašīna. Vēl es varēju precīzi pēc dzirdes noteikt, kad bija uzlādējies vecais tālrunis. Šim ir klusāks lādētājs. Jūs jau varat neticēt, bet man papēži niez arī pēc dušas. Niez tā kā kaulos iekšā. Vibrē. Tagad sāku domāt, ka neiropātija arī bija no šī zibens spēriena cēlusies, bet to jau neviens nepēta, jo statistiski iespējamība ir niecīga.