a sņeg iģot, a sņeg iģot......
Pēcrīts man uzdāvināja īpašo sniega klusumu.
Pa logu redzami mēmi melnu vārnu baru salūti, kas uzplaukst no tumšiem kokiem uz baltu jumta fona.
Lēnas sniega piciņas rāmi un ritmiski projicējas baložpelēkās debesīs.
Gandrīz bez skaņas kustos pa guļošo māju.
Niedru cukurs kūst, pievienoju medu,koriandru,kardamonu,kanēli...Uzmini nu, ko es gatavoju!
Kortasāra Klasīšu spēle izmeta tādu akmentiņu -
"Un ir tā, ka tie kas mūs apgaismo, ir akli.Tā ir,ka daži, kam par to nav ne jausmas,mums norāda pareizu ceļu,to ceļu, pa kuru tie paši nekad nespētu doties."