Pasaka par dzīvi
Manai vecmāmiņai reiz bijušas skaistākās kājas Rīgas operas kordebaletā.Arī māsa daiļa bijusi.Vecnāmiņa dabūja svešzemju tenoru ar skanīgu itāļu pseidonīmu par vīru, bet māsa - vietējo operzvaigzni -Paulu Saksu.Vecmāmiņai un vectētiņam piedzima trīs dēli - mans tēvs ir jaunākais.Vectētiņš no operdziedātāja pārtapa par komersantu, tad par pasniedzēju konservatorijā.Dažreiz viņam veicās un ģimene dzīvoja ārzemēs, ar lielu vērienu, citkārt atkal ne.Noplokot vectētiņa dzīvessparam(viņš esot bijis nedaudz grūtsirdīgs, romantisks un sentimentāls}, vecmāmiņa parādīja īstu radošu uzņēmējdarbības ķērienu.Viņa dibināja smalkveļas darbnīcas un nez kādus tur salonus.Zēni mācījās labās skolās.Viens izrādījās ārkārtīgi apdāvināts un ar valsts stipendiju aizbrauca studēt uz Vīni.Mana vecmāmiņa aizbrauca viņu apciemot, bet pēc tam nolēma apceļot pasauli.Atstājot citus stāstus citai reizei, ziņoju, ka vecmāmiņa nonāca Amerikā, pa kuru ceļoja apkārt piekopdama tādu kā stilistes arodu - smalki iekārtoja viesnīcu salonus un tā.Un tad viņa satika japāņu mākslinieku, kurš gleznoja uz zīda.Viņš iemīlēja trako vecmāmiņu un apprecēja.Izrādījās, ka manā tēvamātē slēpjas skulptora talants.Smalkajā Kalifornijas īpašumā viņš gleznoja, viņa veidoja un rakstīja skaistas vēstules uz Latviju.Viņas otrais uzvārds bija Okada.
Nu, šonak joka pēc uzspiežu šito gūglā un man uzreiz piedāvā Karin Okada.Paskatieties,smuki džezu dzied.
Ar labu nakti!Citu reizi cita pasaka.