Kādu rītu plīstošas ūdens krūkas skaņa galvā izdiedzē lāsi dzejas, pamodina dvēseli un dāvā tai savu skaistumu. Tas ir mirklis, lai izteiktu neizsakāmo. Mirklis, lai ceļotu nekustībā. Mirklis, lai kļūtu par dzejnieku.
Neko neizskaistināt. Nerunāt.Skatīties un rakstīt. Nedaudzos vārdos. Septiņpadsmit zilbēs. Haika.
Kādu rītu mēs pamostamies. Laiks atkāpties no pasaules, lai labāk par to brīnītos.
Kādu rītu mums ir laiks redzēt sevi dzīvojam.
/Maksans Fermīns. Sniegs./