varetu's Journal

9:12pm: Pirmā cikāde
Viņš teica un
Pačurāja.
Issa
/Maksanss Fermīns. Sniegs./

11:12pm: sildi mani tik silti
kā mīļāko lāci
sega līdz degunam
dvaša uz stikla
izelpo baltu kuģīti
mēs brauksim ar to uz parīzi
guli
/Ieva Rupenheite. Vajadzīgo pasvītrot./

8:07pm: Vēlējumies

...un lai tev būtu vēl lielāka temperatūra, lai tu mūžīgi gulētu mūsu vecajā gultā bezpalīdzīgs un aklam kucēnam līdzīgs. Bāz mutē termometru un guli.
Bez ļauniem un viltīgiem draugiem, svešiem, dīvainiem vecākiem, svarīgiem darbiem - es būšu tev māte un tēvs, brālis, sieva un vīrs. Vēja bakās un plaušu karsonī, psihozē, neirozē, cūciņās, masalās.
Runā ar mani. Kutini mani. Pastāsti man, ko tu domā.

/Kārlis Vērdiņš. Biezpiens ar krējumu./

4:53pm: Kādu rītu plīstošas ūdens krūkas skaņa galvā izdiedzē lāsi dzejas, pamodina dvēseli un dāvā tai savu skaistumu. Tas ir mirklis, lai izteiktu neizsakāmo. Mirklis, lai ceļotu nekustībā. Mirklis, lai kļūtu par dzejnieku.
Neko neizskaistināt. Nerunāt.Skatīties un rakstīt. Nedaudzos vārdos. Septiņpadsmit zilbēs. Haika.
Kādu rītu mēs pamostamies. Laiks atkāpties no pasaules, lai labāk par to brīnītos.
Kādu rītu mums ir laiks redzēt sevi dzīvojam.
/Maksans Fermīns. Sniegs./

8:50pm: -Tēvs, - viņš teica savas dzimšanas dienas rītā pie sudrabotās upes, -es gribu kļūt par dzejnieku.
Priesteris gandrīz nemanāmi sarauca uzacis, tomēr ļaujot nomanīt dziļu vilšanos. Ūdens spogulī atspīdēja saule. Mēnesszivs izslīdēja caur bērziem un nozuda zem koka tilta.
-Dzeja nav amats. Tā ir laika kavēklis. Dzeja ir plūstošs ūdens. Kā šī upe.
Juko iegremdēja skatienu klusajā un zūdīgajā ūdenī. Tad pagriezās pret tēvu un teica:
-Tieši to es vēlos darīt. Es gribu iemācīties skatīties, kā paiet laiks.

/Maksanss Fermīns. Sniegs./

8:25pm: ..
Katru sniega dienu viņš agri izgāja no mājas un devās kalnu virzienā. Viņš vienmēr devās uz vienu un to pašu vietu, lai rakstītu dzejoļus. Apsēdās zem koka sakrustotām kājām un palika tā stundām ilgi, klusībā izvēloties septiņpadsmit pasaules skaistākās zilbes. Beidzot sagaidījis savu dzejoli, viņš to uzklāja uz zīdpapīra.
..
Ceļā saules bālajā svaigumā viņš sastapa jaunu sievieti, kas pie strūklakas smēla ūdeni.
Noliecoties viņas tunika pie paduses pavērās un atsedza sniegbaltu krūti.
Pēc brīža savā istabā Juko pieskārās pierei: tā bija karsta kā glāze dedzinoša sakē.
Viņš iemiga, loceklim saslejoties plaukstā kā sarkanajam piparam.
Laukā piesala.

/Maksanss Fermīns. Sniegs./