"Namdurvis tik un tā dega briesmīgi gaišas. Viņa stāvēja kāpienu zemāk. Sapņaina, skats aizmaldījies prom.(..) tad viņa bija citāda (..) - ar šaubām un gluži sievišķīgu nevarību, tāda kā tuvāka.. Ha, bet vai tad es protu izmantot,lūk, tas taču nav iespējams, viņa stāv vēl, kā gaidot,akdies, es zinu-dažus mirkļus vēl, un mute man top sausa, es mulstu no viņas tuvuma un knapi turos uz kājām, es reibstu no viņas skata, kas klīst prom, no elpas, kas smaržo pēc siltiem vasaras vakariem, es jūtu, ka tūlīt zaudēšu prātu, un tomēr-tas nav iespējams, muļķības, glupas fantāzijas, pēc visa, kas ir bijis, kas šovakar noticis, pat, ja viņu nekad neredzēšu, pat, ja visu atlikušo mūžu sevi ienīdīšu-un, kas zina, arī viņa mani, jā, arī tad, ja viņa smietos, tik un tā, tur nekas nav grozāms.
Gaismas stars krita ieslīpu, un pavisam tuvu tīmeklītis ietrīsējās un saplīsa. Un pēkšņi es spēru to pussoli, mazliet pieliecos uz priekšu un-un manas rokas neatdūrās pret sienu, es turēju plaukstās viņas galvu, lielu, brīnišķīgu, smaržīgu puķi, es pievilku sev klāt, un viņa nevairījās, viņas acis pavisam tuvu, viņas lūpas tik tuvu kā nekad, un es tās vairs neredzēju, tikai sajutu viņas mutes valgumu savējā, un visa pasaule kļuva Viņa."
/A.Auziņš Lietus slapja sniega veidā./