-Tēvs, - viņš teica savas dzimšanas dienas rītā pie sudrabotās upes, -es gribu kļūt par dzejnieku.
Priesteris gandrīz nemanāmi sarauca uzacis, tomēr ļaujot nomanīt dziļu vilšanos. Ūdens spogulī atspīdēja saule. Mēnesszivs izslīdēja caur bērziem un nozuda zem koka tilta.
-Dzeja nav amats. Tā ir laika kavēklis. Dzeja ir plūstošs ūdens. Kā šī upe.
Juko iegremdēja skatienu klusajā un zūdīgajā ūdenī. Tad pagriezās pret tēvu un teica:
-Tieši to es vēlos darīt. Es gribu iemācīties skatīties, kā paiet laiks.

/Maksanss Fermīns. Sniegs./