..
Katru sniega dienu viņš agri izgāja no mājas un devās kalnu virzienā. Viņš vienmēr devās uz vienu un to pašu vietu, lai rakstītu dzejoļus. Apsēdās zem koka sakrustotām kājām un palika tā stundām ilgi, klusībā izvēloties septiņpadsmit pasaules skaistākās zilbes. Beidzot sagaidījis savu dzejoli, viņš to uzklāja uz zīdpapīra.
..
Ceļā saules bālajā svaigumā viņš sastapa jaunu sievieti, kas pie strūklakas smēla ūdeni.
Noliecoties viņas tunika pie paduses pavērās un atsedza sniegbaltu krūti.
Pēc brīža savā istabā Juko pieskārās pierei: tā bija karsta kā glāze dedzinoša sakē.
Viņš iemiga, loceklim saslejoties plaukstā kā sarkanajam piparam.
Laukā piesala.

/Maksanss Fermīns. Sniegs./