jau ļoti ilgu laiku biju domājusi par nopietnām attiecībām. ka varbūt beidzot ir pienācis laiks piezemēties. atrast to otru cilvēku ar kuru kopā bīdīt savu nākotni. taču tagad, kad beidzot ir tiešām pavērusies tāda iespēja. viss par ko es spēju domāt ir tas, ka man patīk būt natkarīgai. es nesaprotu. vai tiešām es vēl neesmu tam gatava un visas šīs ilgas pēc stabilām attiecībām man radās tikai apkārt esošo draugu iespaidā, kuri tā vien liekas, ka visi ir atraduši kādu ar ko kopā jūtas ērti, labi un spēj iedomāties kopā veidojam ģimeni? es nezinu. varbūt es vienkārši esmu nobijusies, jo ja ļaušos šim visam, tad pazaudēšu savu brīvību. pazaudēšu iespēju darīt ko, kad, kur un ar ko vien vēlos? ekh. es nezinu. tiešām esmu apjukusi.

+ tas, ka šobrīd katrs otrais puisis,kas nav viņš, man liekas, ka ir palicis tiešām simpātisks, a diez ko nepalīdz šai situācijai.