Ļaut vējam izkaisīt
Visas sastingušās domas.
Aizvērt acis
Un tumsā
Meklēt ceļu,
Kuru zina
Tikai sirds,
Ceļot un maldīties
Līdz pašam mūža galam...

Asaras uz sasalušajām plaukstām.
Bezgalīgajā dzīvību aplī
Pazudām mēs,
Ir tik ļoti
Auksti...

"Embrace me with a winter blizzard,
Give me the power of all the winds.
In the serenity of the endless woods,
Unite me with my shadow..." -Forest Stream


"Kurš var pateikt, kur ir sākums
Un kurš zin, kur ir gals,
Vai mums vienreiz dzīve dota,
Vai to ir daudz?

Četriem zariem zīme bezgalīga,
Kur beidzas viens ceļš – cits sākumu ņem.
Aiz melniem mākoņiem silta saule spīd,
Pēc tumšas nakts atkal nāk rīts.

Kāpēc mēs šeit esam,
Kādu jēgu sevī nesam?
Vai ir par daudz, ja mēs prasām,
Vai tam jāpaliek neizprastam?

Pēc kā tiekties, ko šeit meklēt-
Vai baltu gaismu, vai tumsu peklē?
Vai Tu esi viens no simta,
Vai starp simtiem viens?

Četri svētie zalkši, vīti maģiskā lokā
Tavs liktenis guļ tavās un Laimas rokās.
Vai spēsi aiziet līdz galam,
Vai pakritīsi ceļa malā,
Vai gaismu atradīsi,
Vai mūžīgi paliksi tumsā un salā?"
Skyforger


šķiet šie vārdi vislabāk raksturo to, kas šobrīd notiek manā prātā.. Atkal tā neparastā, bet patīkamā sajūta, itkā visi jautājumi kā simtiem atsperīgu bumbiņu šaudītos pa visiem apziņas stūriem (mjā nu gan salīdzinājumi man,hah)