Šī bija pēdējā vasaras diena. Gribēju daudz izdarīt. Darīju pavisam ko citu. Es ticu dzīvei, es ticu, ka viņa zina ko dara. Es ticu šai vasarai.

Šovasar pirmo reizi sapratu tehno. Man pirmo reizi bija sajūta, ka mūzika pieskaras kaut kādai tai vietai galvā zem galvaskausa. Ka viņa tur ieiet.

Šovasar pirmo reizi sapratu, kāpēc cilvēki vispār grib kādreiz veidot ģimeni. Man liekas, es nedaudz pieaugu un pirmo reizi šo apzinoties, es no tā nebaidos.

Šī vasara bija mana skaistākā līdzšinējā vasara. Arī romantiskākā.

Šovasar es iemīlējos. Tad sev ieskaidroju, ka tā nedrīkst, bet tad es atkal sapratu, ka drīkst. Drīkst iemīlēties nejaušos garāmgājējos un drīkst tas visss arī tā palikt - pa ceļam uz kaut kurieni. Un tad es atkal katru dienu atļāvu sev iemīlēties. Paldies, vasara, ka iemācīji man to. Es nedaudz iemīlējos sevī. Laikam tajā brīdī, kad Guntis teica: "Es daru viskrutāko lietu, ko es varētu darīt". Un es sapratu, ka es arī. Šovasar man pirmo reizi nav tik neizsakāmi pretīgi uz sevi paskatīties. Šovasar es sapratu, ka tomēr nemīlu visu, nemīlu visus. Cilvēki lielākoties ir pretīgi un es negribu, lai viņi mani sāpina.

Šī vasara iemācīja man, ka šī dzīve sāp. Citreiz ļoti. Ļoti, ļoti. Es meklēju kaut ko īstu, tīru, patiesu, jo nesapratu kā tas var būt, ka mirkļos, kuros liekas "šis ir pa īstam", kādam citam tas var nebūt pa īstam. Aizvakar zibeņoja, ar Dāvi gaidījām manu vilcienu viņa mašīnā un par šo runājām. Viņš teica, ka sajūtas taču vienmēr ir pa īstam. Šī vasara man lika saprast, ka viss ir pa īstam, ja es to tā jūtu. Tas nav atkarīgs no citiem. Vasara man iemācīja, ka esmu ļoti ļoti jūtīga. Par laimi. Tas ir ļoti, ļoti labi. Vasara iemācīja, ka es drīkstu just to, ko es jūtu un man nav par to jājūtas vainīgai.

Šovasar es vēl joprojām neesmu apzinājusies savu mirstību. Lietu mirstību. Es nesatiku savu vecvecmammu. Es nesatiku savu vecvectēvu. Man likās, ka draugi ir mana ģimene. Un tā noteikti nedaudz ir. Bet es pirmo reizi sapratu, ka man ir viens draugs. Paldies, Elizabete. Paldies, ka esi mana ģimene. Es sapratu, ka nespēju runāt par savu ģimeni, saviem vecākiem. Es nespēju runāt par viņiem, es nespēju runāt ar viņiem. Es sapratu, ka nezinu kā to vērst par labu. Es sapratu, ka tas ir jādara. Es sapratu, ka es ļoti gribu ģimeni, lai nepieļautu šādas kļūdas.

- Kas notika?
- Vasara.
Varbūt dzīve man teiktu: "Es zinu, ka tam tā nebija jābūt, bet tas ir tas kā tas ir."

Vispār notika arī daudz citu skaistu, sāpīgu lietu. Es sapratu, iemācījos, piedzīvoju daudz ko citu. Skaistu, sāpīgu. Bet šobrīd šis man šķita vissvarīgākais.