uzmetkuleni's journal

> jaunākie ieraksti
> kalendārs
> draugi
> par sevi

Tuesday, February 16th, 2021
21:09
cik es saprotu, daudziem var likties, ka kaut kādi tripi ilgst pat vairākus desmitus gadu, kaut gan realitātē paiet pāris sekundes (no ajavaskas utt). šorīt skatījos pirmās eksperimentālās kino animācijas un visvairāk aizķēra tieši tās bez mūzikas, jo mūzika to skatīšanās pieredzi vairāk piesaista laikam ('parastajam' laikam), bet skatoties bez, saslēdzas visas maņas un tiešām var sajust laika relativitāti un kaut kādu citu ritējumu. tas ir ļoti, ļoti apburoši. atdalīties no laika vai tieši to izjust, tikai citādāk).

tikmēr lsm portālā "zinātnieki pieļauj nezināmas elementārdaļiņas atklāšanu piektajā dimensijā"

(ir ko piebilst)

Tuesday, February 9th, 2021
00:20
es esmu mācījusies 5 skolās, dzīvojusi vairāk nekā 20 vietās. un mums ar mammu ir bijušas dienas, kad nav tādas vietas, ko saukt par mājām. kad mācījos sākumskolā, mammai piederēja kafejnīca, kurā kādu laiku dzīvojām. jāatzīst, tas vispār bija diezgan forši. un jau tad man tas likās tā stilīgi. nu, kaut kādā ziņā varbūt man par to bija arī nedaudz kauns. turklāt es reti gāju uz skolu, jo mammai nebija laika par to padomāt. tad kādu laiku dzīvoju pie klasesbiedrenes un ik pa laikam nakšņoju pie citiem paziņām. dažreiz pati tos cilvēkus nepazinu, bet mamma gan noteikti pazina. vismaz vajadzētu tā būt, ka pazina. citreiz es vienkārši gribu, lai man būtu bijusi parasta bērnība. bet citreiz es atceros, ka man taču tas likās pavisam normāli. un tā jau tas arī bija. varētu šķist izklaidīgi no mammas puses, bet es viņai neko nevaru pārmest, jo arī es nemāku šito visu dzīves padarīšanu. mēs visi tikai mācāmies un sanāk - kā kuram. ja jau kaut kādā ziņā esi laimīgs, tad jau nav nepareizi. arī tā var. dzīvot kafejnīcā, aizmirst pieteikt bērnu pirmajai klasei, visu sākt no jauna jau kuro reizi. nepareizie lēmumi var izrādīties pareizie, bet pareizie taču arī ir pareizi (?!) es nezinu, kur šīs atmiņas mani vedina, bet tagad es izvēlos iet gulēt, jo bieži vien atmiņas tā arī nekur neaizvedina. tikai turpina atkārtoties un skumdināt kā loopā ieķērusies lente.

(1 comment | ir ko piebilst)

Monday, February 8th, 2021
23:29
vecu radiatoru rievas ir piemērotas slapjajām zeķēm. vai cimdiem. tagad es tikai lasu un domāju un tad atkal lasu. drīz atkal būs grūti elpot, tāpēc es to daru tagad. ieelpoju un turpinu neko nedarīt. daudzas lietas šķiet nepareizi. bet es domāju par radiatoru rievām un tas gan šķiet tieši tā, kā tam jābūt. tas vienkārši ir tā, kā ir.
smieklīgi, ka patiesībā viss ir tik vienkārši. dzīve turpinās arī pēc filmas titriem.

Dārta tikko rakstīja, ka galvenais šajos laikos ir pieturēties. arī vienam pie otra. un tas tomēr ir nedaudz līdzīgi tām zeķēm un radiatoriem.

(ir ko piebilst)

Tuesday, February 2nd, 2021
20:02
šeit neviens neko nezina (visi dzer šampanieti titānika kafejnīcā, kamēr kuģis jau uztriecies aisbergam - apmēram tā kaut kā)

(2 comments | ir ko piebilst)

Wednesday, January 27th, 2021
01:19
Kad mamma pameta darbu Lauvas Namā, izņēmusi mani pārāk vēlu no bērnudārza, naktī pie rokas vilka pāri Vanšu tiltam, lai apstātos tā vidū un noskatītos lejup, kā Daugavā krīt viņas pavāra formas tērps un čības. Varbūt jau tad iedomājos, ka, visticamāk, daudzās situācijās rīkošos tikpat pārgalvīgi kā viņa. Un tagad liekas, ka tas ir bijis kadrs no filmas, bet nevar vēl īsti saprast - tā tobrīd iesākās vai tomēr beidzās.

(ir ko piebilst)

Sunday, January 24th, 2021
19:26
Toreiz pēc kopīgas Hedas lasīšanas, vienīgais, ko M varēja pateikt bija "Ja es būtu Heda, es arī noteikti mirtu". Tagad es par to ļoti bieži iedomājos un liekas, ka tas tiešām ir tieši par to. Es tagad pat īsti tā nevaru paskaidrot, bet es ļoti, ļoti saprotu Hedu. Vismaz man tā šķiet. Bet neko jau nevar zināt.

(ir ko piebilst)

Saturday, January 23rd, 2021
01:48
es gribētu atbildēt ar kaut ko, kas nav virtuāls pleķītis sirsniņas formā

(ir ko piebilst)

Thursday, January 21st, 2021
21:58 - lasu Jaunsudrabiņu
gribu, lai man nav visa tā, kas man ir, gribu ganīt aitas un iemācīties domāt, gribu

(1 comment | ir ko piebilst)

Wednesday, January 20th, 2021
00:46
E: betij, man dažkārt šķiet, ka tava dzīve ir filma. brīžiem - vesa andersona, bet brīžiem - franču jaunā viļņa
B: man patīk jaunie viļņi un
piedod, es cenšos izturēties cik vien cilvēcīgi varu
E: tur jau tas kinematogrāfiskums

Man patīk domāt, ka šis viss ir par to, kā pamani to, ko var arī nepamanīt. Mani tikko samīļoja māsa un viņai mugurā mans bērnības naktskrekls. Vakaros viņas rozā gultā lasu pasakas par ziediem un arī tas ir tieši tāpat. Tieši tāpat kā man bērnībā. Laikam pēdējo reizi, kad teicu: "Bērnībā...", kāds pieaugušais pārlaboja: "Šī jau vēl ir tava bērnība". Un pamanīt to, ka tagad teikums jāpabeidz līdz galam, ir kā secināt, ka aizmirsi autobusā cimdus, bet neskriet tam pakaļ, jo stulbi, bet ko darīt? Tie taču bija tik forši cimdi.

(ir ko piebilst)

Tuesday, January 19th, 2021
00:35 - organisma stāvoklis, kurā atveries pasaulei
Esmu uz sabrukuma robežas, un tas, ka kurss arī lēnām brūk, ir vispār fascinējoši. Turklāt tā braukšana notiek klusām un iekšēji, pārējiem sakot, ka "viss labi!”. Uz jaunā teātra vēstneša ir citāts “režisors nav kulaks un tu neesi acs”. Es tiešām mīlu visus cilvēkus, bet man dažreiz patīk padusmoties, jo citādāk nevar (daži mēdz būt kulaki). Tomēr tajā pašā laikā es tiešām izjūtu ļoti lielu saikni ar gandrīz ikvienu cilvēku, kuru kaut nedaudz iepazīstu (it kā mums būtu, piemēram, neredzamas kaut kādas daļas, kas komunicē, mums nekomunicējot redzamajā pasaulē). Tas ir tā, ka es ļoti mīlu pasauli un tas paredz, ka mīlu arī visu tajā (šim vajadzētu citu, pilnīgāku vārdu par "mīlestību").

Nesen par to bija Rīgas Laika intervijā ar I.Viripajevu: “Man šķiet, ka mīlestība ir tāda lieta, kurai nav objekta. Proti, tu nevis mīli kādu vai kaut ko – ja mēs patiesi runājam par mīlestību... Tas ir drīzāk tāds organisma stāvoklis, kurā tu atveries apkārtējai pasaulei.” Un man tā ir!!! Un tas ir grūti, jo nevari iemīlēties, ja tu jau visus mīli. Pat, ja tā negribas.

(ir ko piebilst)

Wednesday, January 6th, 2021
01:14 - ganātābolu krāsa
Noskatījos "The Color of Pomegranates", sajutos skumīgi, bet varbūt tāpēc, ka biju nogurusi, ļoti nogurusi.

///
piesūkusies granātābolu krāsu / zeme ir nogurusi / starp naktsputnu ziedošām astēm / paparžu ziedu dārziem / zeme ir ļoti ļoti nogurusi / čum dziedoši circeņi / raudoši olīvkoki / atkārtojums / mehāniska dzīve / es esmu ļoti ļoti nogurusi

(ir ko piebilst)

Wednesday, December 2nd, 2020
23:21 - Grotovska pilnība
Ježijs Grotovskis (teātra pienesuma ziņā varētu būt otrs nozīmīgs pagājušā gs. teātra režisors vēsturē) pēc 1970.g., kad bija slavas virsotnē (bet teātrī strādājis tikai 10 gadus), paziņoja, ka iet prom no teātra un pēc tam, kad to pameta, turpināja nodarboties ar ķermeniskiem eksperementiem. To pašu absolūto spontānumu, ko gribēja iegūt no aktiera, viņš centās panākt no jebkura cilvēka. Šo eksperimentu mērķis bija tikt prom no estētikas sfēras, radīt tādus apstākļus, lai cilvēki bez piespiešanās varētu komunicēt, izjaukt robežu starp teātri un dzīvi.) Viņš izveidoja eksperimentu centru, kur atgriezās pie teātra, tikai lika ļoti noslēgtā kopienā visiem kopā dzīvojot, nodarbojoties ar ļoti fiziskiem vingrinājumiem. Tie cilvēki cits citu iepazīstināja ar savām kultūrām un pasaules redzējumu, no kā tika izveidotas izrādes, kuras skatīties varēja tikai tās dalībnieki. Tā arī par visiem viņa eksperimentiem un pētniecības mēģinājumiem nekas īsti nav zināms, jo viņš visu to turēja lielā slepenībā, bet cilvēki, kas ir bijuši šajos projektos apgalvo, ka visa tā rezultātā (vingrinājumu, komunikācijas, eksperimentēšanas) ir spējuši levitēt - pacelties virs zemes. Piemēram, viens no vingrinājumiem bija nedēļām visiem kopā dzīvot, veikt ikdienišķas darbības, nošķirtiem no sabiedrības un komunicēt nerunājot (bija aizliegts uz kādu laiku runāt).
Manuprāt, ja ir veids, kā kaut ko attīstīt pilnīgi, tad tas ir eksperimentējot, izvirzot jautājumus ‘kā būtu, ja…” un to izmēģināt. Tas ir - eksperimentēt ar vēl neizmēģinātiem elementu savienojumiem.
Šī brīža situācijā es jūtos neērti, jo pašlaik emu spiesta viena cīnīties ar kaut ko, kam patiesībā būtu jābūt komandas darbam (kino (un, ja tā padomā, dzīvei arī varbūt vajadzētu būt komandas darbam)). Tas man rada vēlmi noslēgties no jebkādas komunikācijas ar pilnīgi visiem cilvēkiem, pat vecākiem, ko es varētu skaidrot ar spītību vai aizvainojumu par to, ka esmu viena un man ir grūti saprast, kā tas, ko es domāju iederas pasaules vai citu cilvēku kontekstā. Bet tad, domājot par Grotovski un citiem līdzīgiem piemēriem, kuros cilvēki piedzīvo izaugsmi galvenokārt tādēļ, ka mjiedarbojas ar nosacītu komūnu, man kļuva skaidras kaut kādas (manas) pasaules likumsakarības. Proti, līdzīgi kā stulbākajam cilvēkam telpā ir lielākās izaugsmes iespējas, tā arī veidojot vairāku cilvēku dzīves pieredžu vai refleksiju apmaiņu un mijiedarbību var panākt efektīvāku izaugsmi (es domāju tieši par garīgo un manas dzīves kontekstā). Katrā ziņā, tas, kas man kļuva skaidrs ir šī būtiskā apkārtējās pasaules noslāpēšanas nepieciešamība un savas pasaules pētīšana. Liekas, ka atslēga ir vienatne, bet vienatne kopā ar pāris cilvēkiem un kopistiska apzināta domāšana, radīšana, izaugsme, eksperimentēšana.
Es rīt pamodīšos, nekas īsti nebūs mainījies - šo atklāsmi man liks aizmirst citas 'svarīgas lietas' un man ir ļoti, ļoti žēl, jo es ļoti, ļoti gribu pieredzēt pilnību.

(1 comment | ir ko piebilst)

Wednesday, October 28th, 2020
18:20
ceļā no laukiem skatiens seko elektrības vadiem līdz nokļūsti rīgā un atkal pazaudējies

(ir ko piebilst)



> uz augšu
Sviesta Ciba