rasbainieks

ja nākampiektdien būs labs laiks, es posīšos ciemā.

usne

jes ;)

rasbainieks

satiku arī kašaduru, viņa arī grib :)

usne

ļoti priecātos, ja kašadura arī būtu (svētdien, kad viņi bij te kur majoros, mums bij pilna māja radinieku un tad dažbrīd es pati jūtos kā ciemiņš)

kashadura

Nu jā. Gribās jau ļoti redzēt Unu Baņutu un tevi pēc lielajām un aizraujošajām pārmaiņām un pārbaudījumiem, ko Una Baņuta, droši vien, uzdāvinājusi. Mums tagad būs salabots auto, tā, ka varēsim jums piemērotā brīdī atbraukt. Vēl jau jāskatās, vai Una nav tieši tik maza/liela, lai mantotu drēbītes, tā, ka zvanīšu uz kādu "atraudziņu" sarunu!

dominika

cik interesanti! un vienmēr, kad kaut ko šādu izlasu, domāju par to, kā un vai kādreiz arī mana dzīve tā mainīsies, pakļausies kāda cita tikko sākušās dzīves ritmam... laikam jau arī mans bioloģiskais pulkstenis sāk tikšķēt, jo agrāk par tādu iespēju domāju tikai ar šausmām. :)

usne

Tas piezogas nemanāmi :)

ttp

labāk nezināt uz 3h ko darīt nekā uz visu dienu

man prieks par Tevi

usne

:) pagaidām reti sanāk nezināt ko darīt

well, bērnu pieredzes man nav, tāpēc izsakos hipotētiski, bet uzskatu tomēr, ka neatkarīgiem vecākiem parasti ir gudri un patstāvīgi bērni, tā ka - tas tikai sākums un dzīves pārkārtošanās, kas nāk pa smago. pēc tam būs atkal skaisti un lieliski :)
un patiesībā jau es uz Tevi skatos ar lielu cieņu par to, ka, mazajai piedzimstot, esi caur un cauri saglabājusi savu patību, nevis turpini dzīvot absolūtajā sasaistē ar bērnu, nonākot līdz absurdajam "mums pirmā atraudziņa" utml. un tas ir tieši tā, kā es, kad biopulkstenis sāks tikšķēt, gribētu to visu pieredzēt :)

usne

par "mums pirmā atraudziņa" bij pārdomas dzemdību namā.
cilvēki ļoti nopietni uzņem savu bērnu piedzimšanu, bet bērni izaug, kļūst patstāvīgi, dzīvo savu dzīvi līdz noveco un nomirst iespējams pilnīgā vientulībā.
tā bij milzīga kontrasta sajūta starp atmosfēru dz.namā un to, ko varētu iedomāties kāda ir garāmbraucošajos tramvajos.
(+ vēl visa neizbēgamā bioloģija un ķīmija)

redz, tur jau imho tā lielākā māksla - apzināties, ka bērns ir ciemiņš, nevis privātīpašums vai sava organisma turpinājums.
man no malas izskatās, ka Tu tiksi galā brīnišķīgi :)

kashadura

Lielā māksla ir mīlēt un ļaut dzīvei būt. Tam ar apziņu ir visai neliels sakars un ir ir brīnišķīgi, ja vari priecāties par pirmo atraudziņu un nedomāt kā tas izskatās/izklausās no malas.
bērns nav ciemiņš. Arī bērns vienmēr ir gatavs cilvēks, nevis garāmgājējs, vai ciemiņš. Galā nav jātiek, jo gals jau ir te. katru brīdi.

kashadura

Jā. Es arī novērtēju laiku. ar augstāko iespējamo atzīmi. bet pulkstenī skatīties gan bez loti lielas vajadzības nevajag.ar pulksteņiem man ,pārsvarā, ir tā kā Hundertvasseram ar lineāliem.

barbala

ļoti lielisks ieraksts attieksmes un notikumu ziņā. Un Baņutai ir ticis jaudīgs vārds. :)