skaistums man neturas virsū, nolobās un nokrīt kā olas čaumala. vakar atbraucu no slimnīcas, mana vecā māte, kas parasti mani ienīst, bija izdomājusi - ņems mani līdzi uz kaut kādu balli, penmsionāru saietu, atnāca pie manis uz dzīvokli, atnesa kleitu, ko man uzšuva uz manas meitas bērēm. protams, citu izejamo drēbju man nav. uzvilka man mugurā, iesmērēja padusēs dezodorantu, man vispār nebija spēka ģērbties, arī pretoties nebija. uzlika mani uz krēsla, aizkrāsoja augoņus uz vaigiem, visu laiku purpinot par to, kā es esmu nolaidusies, uzvilka man kājās savas kurpes, skatījos spogulī - ja sakrata galvu, liekas, sievietes siluets.

ejot uz saietu vaigi sāka niezēt, nokasīju pūdera kārtu, palika aiz nagiem, viens no augoņiem sāka asiņot. kurpes spieda, laiku kritu nost no papēžiem, kājas griezās uz iekšu, kleita savukārt griezās ap vidu apkārt, esmu zaudējusi kādus 10 kilogramus kopš tā laika. galā paskatījos kultūras nama spoguļos, dzeltenajā gaismā izskatījos pēc spoka, melni loki zem acīm, grubuļaini, nosmiņķēti vaigi, distrofiskas rokas lencīšu kleitā, bet kleita - kā spoka kostīms sagriezusies vērpetē ap vidu. ballē pensionāri dejoja, kad paskatījās uz mani, uzreiz sarāvās un kaut ko sačukstējās, bet mamma raudāja. es sēdēju pie lašmaizīšu šķīvja un kārtīgi liku iekšā. ēdiens man iekšās turas. bet skaistums gan neturas virsū, nolobās un nokrīt kā olas čaumala.