ja tu kādreiz esi mocījies maniakālajā depresijā ar psihozēm. nevis tajā apātiskajā besī kas izpaužas kā īgnums un vienmēr slikts garastāvoklis vai paretam kāda trauksmīte - to es arī pazīstu un, ja godīgi, neņemu vērā. tas ir savādāk. lai arī depresija jebkurā gadījumā ir uz nāvi, bet tā otrā nav TIK TAISNĀ CEĻĀ.

bet ja ir bijusi m. ar ps., tā Sāras Keinas depresija, tad visu atlikušo dzīvi, vienmēr, saglabājas sajūta, ka tas bija lietu patiesais stāvoklis. ir grūti sev iestāstīt: es biju uz momentu traks, ja tajā brīdī tā bija īstenība kopumā, kas katrā savā sīkākajā detaļā atklājās sāpīga, derdzīga, destruktīva un izmis-oša. manā gadījumā - arī pārpilna ar dažādiem tēliem un murgiem - šādi izskatās radošais potenciāls, ja to pagriež skaļāk. tā nebija dusmu lēkme, kas, tipa, pāriet. tas bija it kā pavēries priekškars. tāpēc saglabājas sajūta, ka šī realitāte ir ļoti ļoti trausla. ka tūlīt notiks atkal kaut kas drausmīgs un plānais ledus pārlūzīs.

man nav nekādu personības traucējumu, kas saglabātos vai traucētu manu ikdienu, ja nu vienīgi tie viegli disociatīvie, kuru dēļ es nespēju strādāt algotu darbu un orientēties savās lietās - it sevišķi, ja kaut kas izsit no sliedēm, iemīlēšanās, strīds, nemaz vairs nespēju, kļūstu pilnībā disociatīva, katatoniska, atrauta, sēžu internetā 24/7, bet kas gan tur īpašs, miljoniem cilvēku nespēj strādāt algotu darbu.

reālā realitātes izjūta man joprojām nāk ar pūlēm. vēl joprojām šķiet, ka tas ir kaut kas tāds, pie kā ir jāturas ar spēku un ik uz soļa jāpārdomā, kas ir "normāli", kā tagad būtu normāli reaģēt. vienīgais, kas atšķir reālo realitātes izjūtu no trakuma sagrozītām, ir a postiori, es varu zināt, ka esmu spērusi pareizo soli un domājusi pareizo domu, ja pēc tam iestājas miers, atslābums, spēja strādāt, spēja konstruktīvi kaut ko atrisināt.

reiz, aptuveni pirms četriem gadiem, bija viens cilvēks, kas par mani smējās. nevis par mani, ja par mani, tas nekas, ko tad tur. tas nebija tā, it kā smietos par izskatu, paradumiem, muļķību vai tml. tas bija tā: viņam gadījās būt par liecinieku vienai no manām psihozes lēkmēm un par to viņš smējās un vēlāk atkārtoti un ar cinismu atstāstīja sabiedrībai, vēl tagad man ausīs mēdz nonākt: ā, tu jau normāla upe, agrāk es no tevis baidījos, jo X. stāstīja, ka esi histēriķe.

un tas ir kaut kas tāds, kam man laikam joprojām ir jātiek pāri, kas groza manu realitātes sajūtu vēl joprojām. es labi saprotu, ka tas bija tikai gadījums un šis cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ savā situācijā nespēja rīkoties cēli, augstsirdīgi un līdzjūtīgi, saprast, ka līdzjūtība šādā brīdī nozīmētu klusēšanu. bet man joprojām ir nenormāli bail no sava trakuma. no brīža, kad es kļūšu traka un aizbiedēšu vai ieļaunošu kādu, kas man ir svarīgs. manī visu laiku ir milzu saspringums 'nekļūt trakai', kas pieaug līdz izmisumam vai pat līdz pašam trakumam brīdī, kad esmu iemīlēšanās priekšā vai sākumā. tas ir mehānisms, kas atkārtojas. šobrīd es par to varu rakstīt: tūliņ būšu tur iekšā un vairs nespēšu skaidri domāt. šī vēl ir vēstule šai pasaulei no šīs pasaules.

man ļoti palīdz šāda godīga un loģiska rakstīšana bez vipendroniem.