es teicu, I'm healed? pūstošie locekļi ir nogriezti un orgāni izoperēti, saliku zobus, sāku strādāt un regulāri pisties, izgreznoju savus invalīdratus ar ozolu vijām un braucu barot pīles kanālmalā. mani varētu saukt par daudzmaz laimīgu cilvēku. neregulāras fantomsāpes neskaitās.
problēma ir tāda, ka ļaunums nekur nepaliek: tikko novērsies no manis, tas pavērsies pret visu apkārtesošo, kā rezultātā brīžam ir grūti dzīvot aiz naida. traucē vispārējs kvalitātes trūkums un stulbums, un izraisa šausmīgu agresiju, vecumam un sabiedriskajam stāvoklim neatbilstošu. vakar, teiksim, gandrīz sāku histēriski kliegt uz forum cinemas zālē esošajiem idiotiem, kas smējās par tikpat idiotisku filmu. šobrī sēžu un dusmās vāros, klausoties grupas fleur mūziku, šeit domāju konkrēti dziesmu vārdus. kā var kaut ko tik idiotisku un sekli gotisku izdomāt. riebjas cilvēki bez dzīves enerģijas, tādi katatoniķi, visi, kas netiek galā ar savām depresijām un grimst apātijās, neko nepieprasa, klusē un cieš un aprunā aiz muguras, tā vietā, lai normāli pajūgtos un pagruzītos, uzrīkotu destroju. nē, vāri cilā rokas kā baltus spārnus. gribas ar zābaku izšķaidīt viņiem sejas.