Un es nevaru, man atkal grūti.
Piedod man. Tava dzeja man tik dārga , tava dzeja mani tādu vāju dara.


Un es atkal domāt sāku par viņu.
Tavā dzejā viņu redzu,
vārdos sasietu un pītu.
Atceros un krītu
Vīstu.

Un man leikas,
ka atkal tevi mazliet mīlu,
kā smilti saujā
kā rasu pedās

Un kad nāksi tu,
tad es atkal paklusēšu
Raudzīšos un atcerēšos
asaru sev paturēšu

Un tad es atkal smiešos ar,
Tev blakus maigi prātojot
Tavam zodam skaroties
Varēšu es nokrist smagi

Bet laiks jau nav mums mūžīgs dots
Mirkli apstājies un patveries
Tas ir skaists un tu man esi skaists.