Spešel.
Man nāk miegs. Es gribu gulēt.
Bet vēl daudz kas jādara un jāskatās. Jā, šodien ir Zini vai mini. Jā, man patīk.
Galīgs slinkums kaut ko darīt. Vēl jāizpilda mājasdarbi it kā. Pēdējais gads, jāsāk kaut kas darīt, bet slinkums lielāks kā jebkad. Izpildīšu tikai ķīmiju, kuru gan interesē vācu valoda, tāpat tur neko nesaprotu, kretīniskāku valodu nezinu.
Jā, man nāk miegs. Vēl pat septiņi nav.

Lai nu kā pievērsīšo kaut kam interesantākam, jā kā tad. Tātad šodien pirmdiena. Kā mēs visi zinām teicienu- kāda pirmdiena, tāda visa nedēļa (jā, es arī tādu nebiju dzirdējusi, bet, redz, kā skola paplašina mūsu zināšanu laukus). Katrā ziņā es ceru kā tā nav, jo savādāk man visu laiku nāks miegs, naktī nevarēšu atkal aizmigt, no rīta nevarēšu piecelties un skolā visu laiku būs jāsēž ķīmijas kabinetā. Es neteikšu, ka man nepatīk ķīmija, bet man nepatīk tur sēdēt un divatā pildīt labr. darbu, kamēr pārējie sēž ēdnīcā. Vēl tur iet pa starpbrīžiem un gaidīt, kamēr laborante uzliek visu nepieciešamo, lai arī viņa pati tur neko nesaprot. Es domāju, ka tur varētu strādāt jebkurš cits, tikai ne viņa. Neizplūdīšu garās runās par viņas nepiemērotību šim darbam, jo to jau daudz un dikti šodien darīju, bet vismaz smieklīgi, savā ziņā skumji, bet smieklīgi. Un vēl protams, bija lieliska lieka stunda, ko nosēdēju skolā! Jā, lieka stunda! Bija tā, ka man un klasesbiedrenei bija vēl pēc stundām jāpilda otrs lab. darbs (jo eksāmenu licējiem tas it kā esot jādara, jā kā tad) un viņai bija stunda, man brīvstunda (stundas beigušās). Un es sēžu un gaidu, jo ar skolotāju visu sarunājām (kokrētāk viņa mums teica, lai pēc stundām ejam). Mēs aizejam un šī saka, ka viņai kaut kāda sēde un, ka varam iet mājā. C'mon. Es biju dusmīga.

Sniegs arī nokusis. Neforši.

Tikko atbildēji sīkais nūģis, kas neatbild uz manām nakts sms.

Jāparunā.
Yo.