nāve
mana vecmamma lēnām un mokoši aiziet no šīs pasaules , viņai ir aizkuņģa dziedzera vēzis 4. stadijā, ir smagi to redzēt. Šī nav mana pirmā saskare ar nāvi, bet pirmā , kas ir smaga. Man bija smagi , kad mamma nomira un māsa, bet es neredzēju kā viņas mocijās, ja nu vienīgi jutu , ka dzīve viņām nebija viegla, bet nebija fizisku pirmsnāves ciešanu, kādas ir vecmammai un vēl trakākais ir priekšā.

Kādus 7 gadus atpakaļ, kad biju jauna un dzīvoju neprātīgu pank/rokenroll/skvotera/drug dzīvi, biju kopā ar puisi, ar kuru kopā ( vismaz savā galvā) biju nolēmusi kopā nomirt, tā skaisti, romantiski pārdozējot heroīnu ( tajā laikā man tas likās dikti romantiski) atstājot pirmsnāves vēstuli pasaulei ,cik briesmīga tā ir un cik ļoti mēs bijām nesaprasti. Nesanaca pardozēt duetā, bet man vienai gan izdevās neapzināti nomirt uz pāris minūtēm, diemžēl nekādas gaismas tuneļa galā neredzēju, ne eņģeļus, ne Dievu, melna bilde, tukšums, nekass, līdz pamosties ātrajā palīdzībā, tāpēc arī pieļauju iespēju , ka nekā pēc šīs dzīves nav. Bet tik pat labi viss ir iespējams, varbūt vnk nebija mans laiks sastapt Dievu.

Man nav bail no nāves, ne savas , ne citu, bail ir no ciešanām. Protams bija smagi kad nomira mate un māsa un daudzus gadus bija neapzinata velme sevi iznīcināt, bet es sapratu, ka viņām ir labāk tur, lai kur tas arī nebūtu.