pavasara darbi
sūds par veselīgo dzīvesveidu, disciplīnu un cita veida pašapmānu, bet lieldienu brīvdienas pavadīju ar neierasti minimālu alkohola daudzumu. Arī jēzus augšāmcelšanās šajā ziņā mani nekā neietekmēja, nedz arī vienīgajā Eiropas valstī saglabājušos tradīciju piekopšana.
Saimniekojot savos ārpilsētas īpašumos, kārtējo reizi secināju, ka brīvprātīgs, nepiespiests darbs sevis paša un tuvinieku labā, ir vislabākais avots dzīves enerģijas gūšanai. Kad tu esi viens ar savu uzdevumu, mērķi un instrumentu, liekas, ka veiktajām darbībām ir noteikta jēga un tās sniedz gandarījumu. Padarbojies, iepauzē, pavēro, apsēdies uz bluķīša, iedzer kādu svaigu bērzu sulas malku, un protams uzsmēķē obligāto pīppauzes smēķi. Vispār fascinē šis gadalaika periods: gaiss pilnīgi caurspīdīgs, patīkams dzestrums, saule sniedz siltumu, bet nekarsē, zāle vēl nav lāgā izdīgusi, un pats galvenais, kokiem vēl nav lapu un pasauli var pārskatīt jūdzēm tālu. Tas ir absolūts dabas publiskums, atšķirībā no zaļā, smacējoši siltā pavasara, kad dabas būtnes aizslēpušās aiz saviem vasaras ģērbiem, dzen savus privātos pumpurus.
Neviens un ne par kādu naudu nepiespiestu mani aizstāt šo personīgo ilgstamību ar bezjēdzīgu, mehānisku un monotonu sportisku aktivitāti. Kas, es kāds pulkstenis-hronometrs, bļa?
Vispār jau gribēju pēc darbiņiem pirmo reiz šogad iemēģināt veļļuku un uzmīties pāris ogres zilajos pakalnos, lai mazliet atslābinātu sasprindzināto ķermeni un garu, taču riepa nez kapēc negribēja turēt gaisu un nācās atlikt izbraucienu uz nākamo reizi.