:))))))))
Nē, nu invaliditāti Tu nedabūsi, meklē bagātu čiksu!

man jau ir bagāta čiksa (pie tam patīkamais variants), ghh, un šad tad bagāts tēvs. un gadījuma retā nauda, kas nav bijusi pārāk ilgu laiku (kaut kad jūlijā saņemšu 150Ls par mūziku iestudējumam, kas vēl nav radies, haha). bet es tomēr jūtos sūdīgi un pišu sev mazliet karmu. un tomēr es pastāvu par to, ka tā ir invaliditāte.

dažiem tieši tāda arī ir tā karma - atrast bagātu čiksu/džeku un dzīvot ar to laimīgi nost, bet man arī būtu grūti pieņemt. man arī ir grūti strādāt.

par to es tiešām esmu aizdomājies - ka tā vienkārši ir lemts. ka esmu kāds "vēsturisks arhetips". rokoko vīrietis, piemēram (neatsaukšos neuzko). tikai tāpēc, ka pirms manis nez cik simtus gadu atpakaļ ir bijušas vairākas cilvēku-aristokrātu paaudzes, kas tikai to vien darīja kā baudīja, runāja par apgaismību (man mīļa tēma) un citām foršām lietām, izklaidējās ar visu moderno, skaisto un laicīgo, un pat garīgo, lai gan pēdējā īpaši neiedziļinoties, un patiesībā - vispār īpaši neiedziļinoties, jo dzīvē taču ir tik daudz lietu, ka katrā no tām nevar iedziļināties, vai ne tā? tas viss tik ļoti atbilst man, ka grūti nenoticēt, ka tiešām tā ir karma. liktenis. vēsturiskā bezapziņa, kas katram pasaka, kas viņš ir. ej un sadzīvo ar to pasaulē, kas balstīta uz faking kārla marksa un citu sociālistu kropļu idejām par to, ka "proletariātam" jāvalda (mūsdienu demorkātija vismaz juridiski ir kaut kas līdzīgs vietai, kur "proletārieši" ievēl no sevis dažus "aristokrātus", un tā tālāk). un tad vēl, protams, nāk aukstais kapitālisms, kurš saka - skrien, skrien kaut kur, pohuj kur, galvenais, ka skrien. ā, un tad vēl "ej un ieskaidro kādam, kāds "vēsturiskais arhetips" tu esi, un viņš tevi noteikti pasūtīs dirst". man tiešām dažreiz ir mazliet grūti, bet, jāatzīst, es esmu iemācījies neuztraukties par savu būtību. un tāpēc arī ir ciba.

bet visgrūtāk jau patiesībā ir maniem līdzcilvēkiem. tiem, kurus man būtu jāciena visvairāk. dažreiz tās cieņas nav, jo es vienkārši to nepamanu, skatoties kaleidoskopā. un tas ir tas skumjākais. es spēju uzrakstīt traktātu par to, cik man ir grūti, bet nespēju redzēt to, cik grūti ir citam. tas ir, es to ļoti labi redzu, bet tas "neaiziet" līdz manai vainas apziņai tik ļoti, cik vajadzētu. un mani kā diezgan atklātu (visādā nozīmē) cilvēku tas ļoti apbēdina, jo es jūtos kaut kā vienlaikus bezpalīdzīgi un apzinos, ka tā ir, tomēr ir galvā maziņa daļiņa tās "tev jāskrien, jādara - vienalga kas" apziņa, kas mēģina man iestāstīt, ka šajā jomā neesmu bezpalīdzīgs, ka vienkārši esmu vājš, ka sociālisti, kapitālisti, darba devēji, valsts, visa sabiedrība kopumā sadodas roku rokā un mani ienīst.

joglekcijās par šitādiem saka, ka iepriekšējās dzīvēs ir tā atstrādājušies, ka šajā dzīvē darbu nevienā acī vairs nevar ieredzēt, bet kam gan no tā kļūst labāk, kurš gan to saprot (tāds pats ezotēriķis/slaists/whateva varbūt/tikai)..

kad es smagi un neciešami strādāju (neciešami - almoust everyday), tad mani nekas tā nekaitina, kā bezģeļņiki un kiviči, bet, kad pati bezģeļņičestviju, tad atkal grauž 'jāskrien, jārauš' apziņa..

das ist dein kampf - atrast līdzsvaru (vai nu tas ir mazkaitīgs darbs, bet vismaz kaut kāds paša ienākums un pret kapitālismu izpildīts pienākums vai cits variants..viegli līdz galam jau nebūs nekad)

jā, esmu dzirdējis, ka darba rutīna (tāpat kā skolas/universitātes, ko esmu izbaudījis diezgan labi) liek aizmirst par to, cik viss ir šausmīgi, jo vienīgais, kas ir galvā, ir darbs. bet man liekas, ka tas ir ļoti nesaudzīgi pret sevi kā cilvēku. nu, strādāt bezmazvai katru dienu un dzīvot tādā režīmā. labi, varbūt nedēļu, divas, mēnesi, bet ne jau katru dienu.

tā ir. un es to meklēju, un patiesībā jūtu, ka kaut kādā mērā kaut kādi aspekti tiešām uzlabojas (nekas konkrēts, bet general hunch about things that will come). bet man vienkārši gribas pasūdzēties. jo bieži (nē, gandrīz vienmēr) šajā jomā tā arī palieku pārprasts.

es vairs gandrīz nesūdzos - nav jēgas, jo neviens tāpat nepiedāvās variantu - še tev nauda, brauc un ceļo!

heh, es tev atbildējku tik plaši, ka aizmirsu pavaicāt - kāpēc tev ir grūti strādāt? un kā tas izpaužas? tāpat kā jebkuram cilvēkam, kam vienkārši nepatīk darbs (pieņemot, ka nevienam nepatīk strādāt, atskaitot darbaholiķus) vai tā īpaši (kā man)?

darbs mani uzvelk :D
nu es savu situāciju negribētu tā dramatizēt, kā Tu, bet principā - strādāt riebjas (to visi manu cibu lasošie ir jau sen atlasījušies)

tad novēlu tev atrast bagātu džeku (vai čiksu, pofig) :)

Raksti dziesmas un pārtiec no autortiesību naudas.

raksti dziesmas. it kā tas būtu tik vienkārši. mana specialitāte ir "piespēlēšana". dziesmas es "rakstu" tikai ļoti niecīgā apmērā (rifi, kas celti no rifiem, kam pēc tam tiek piespēlēta bungu partija un labākajā gadījumā uzlikts mans vokāls - bet tas ir ļoti reti, kad tieku līdz kam tādam).

pie tam, ja padomā, es jau "rakstu dziesmas" ar savu grupu. tomēr, apzinoties, kādu mūziku jāspēlē latvijā, lai ar to pelnītu naudu (nelienot nevienam pakaļā) - tas ir nereāli. bet es ļoti ceru, ka līdz ar paaudzes maiņām mainīsies varbūt arī gaume mazliet te vienam, te otram, un varbūt kļūs labāk.

Tas ir tieši tik vienkārši - tu jebkurā brīdī vari būt jaunais Bobs Dilans. Bet tad tev ir jāpasaka, ka tu negribi grupu, jo tad biogrāfiskajā literatūrā tevi sauks par individuālistu, kurš ir atšķēlies, pievērsies budismam, ierakstījis sasodīti izcilas plates ar jauniem un vēl neredzētiem akordiem, un tas būs baigi forši. Es tagad daudz lasu visādu slavenu cilvēku biogrāfijas, viņi visi ir pozeri, kopētāji, bet kaut kādā brīdi kļūst par Guntariem Račiem.

tu ļoti labi esi viņus sapratis, jaunais cilvēk, nē tiešām. viņi visi patiesi ir bijuši pozeri. bet man ir mazliet grūti saņemties būt reizē atklātam un pouzerim. diezgan lielas pretrunas. bet, šķiet, varbūt nekas cits vienā brīdī neatliks. vai arī pienāks laba izdevība. katrā ziņā es uz to neskatos kā uz neko šausmīgu - tā ir tikai (iz)dzīvošanas māksla. savukārt, es labāk dzīvotu un runātu par dzīves mākslu, nevis izdzīvošanas. bet, nu, ja nāksies, tad nāksies (man tiešām nav grūti darīt lietas, ja tas ir "dzīvībai svarīgi").

kas tas par sviestu.

tikai neceri uz paaudžu maiņām, tā ir pasīva tīņu fantāzija - identificēties ar savu paaudzi, vot, pag pag, "nāks jaunie" un tad gan būs! "mūsu paaudze gan parādīs"! tak paskaties ārpus sava saprotošo paziņu burbuļa, tev apkārt masās aug jauni tava vecuma rači, mīlgrāves un paklones, mūzikas kaprači, kas reiz nomainīs vecos un turpinās diriģēt to pašu masu bezkultūras režīmu, turpinot sludināt, ka mūzika ir tikai prece un/vai pakalpojums. ir jāmeklē savs ceļš ārpus tā visa.

es to vienmēr esmu apzinājies, jā, taču man ir neliela cerība jaunajā paaudzē. tā nav saistīta ar nenormāli krasām pārmaiņām. vienkārši ar liberālāku attieksmi. un šāda attieksme ir sākums. bez šaubām, ka pops nekur nezudīs. un rača dzīvais līķis arī nē.

man grūti noticēt, ka tev svešs ir gandarījuma prieks. un ar darbu jau ir līdzīgi, pat ja tā filozofiski, haha, tas besī. vienkārši vajag pareizi nosetot savu prātu un nedaudz pielāgoties apstākļiem.

man tas ir svešs. es vispār nelepojos ar neko, ko esmu izdarījis. man iekšā kļūst silti tikai tad, kad ir process - kad dziesma ir ierakstīta, un es to dzirdu pirmo reizi, un tā skan skaisti (vienreiz gandrīz apraudājos). vai kad es spēlēju, piemēram. varbūt man jākļūst par skatuves personību. vai television personality, haha.

Word.

Svētdienas vakaros vadīt kādu rokmūziķu šovu vai kādu citu mēslu :)

labprāt, kur ir miķis? hehe. bet tiešām - lai līdz kam tādam tiktu (vismaz šobrīd) neesmu gatavs līst dirsā cilvēkiem. jāpagaida laikam tā paaudzes nomaiņa, kad nosprāgs visi pauli un rači. ceru, ka tad nebūšu sevi sapisis ar domām, ka esmu kaut kam pārāk vecs.

Jā, miķa nav bez līšanas, droši vien.

man liekas, ka tad, ja Tu tiešām būtu (un to es nezinu) talantīgs, piemēram, vadītājs, dirsā nevienam nevajadzētu līst, tikai panākt, lai Tevi pamana vajadzīgie cilvēki, kas arī Latvijā nemaz nav tik grūti.

un neticu, ka Tevi nemaz nemotivētu atalgojums (ja jau tagad gara acīm redzi savus jūnija 150ls) vai arī - ka nav tāda darba, kuru Tu vismaz spētu paciest. pat, ja pieņemam, ka tomēr esi invalīds, Tu varētu vismaz mēģināt, uztvert to kā eksperimentu, visas izjūtas dokumentēt cibā un tā.

es saprotu, ko tu ar to domā. un nav tā, ka tev nepiekrītu. jā, tā ir opcija. es vienmēr esmu par to domājis. bet man tomēr aizrauj vairāk citas lietas, piemēram, cilvēki, nevis izlikties.

nē, Tu tomēr gribi, lai es to pasaku? jauki, ka esi par to tik daudz domājis, bet vai Tu nevēlētos vienreiz vismaz pamēģināt pastrādāt, lai saprastu arī citu, iespējams, poētiskas invaliditātes neapgaroto perspektīvu, ne tikai savējo? mani arī aizrauj cilvēki, bet tas nenozīmē, ka šo interesi/aizrautību kategoriski nav iespējams savienot ar kaut ko tādu, ko var apzīmēt ar vārdu "darbs" (tādā nozīmē, ka par to maksā).

tu domā, ka es neesmu strādājis?! hah, labs. es esmu strādājis, sākot ar bedru rakšanu, apzaļumošanu, beidzot ar garīgām lietām. es tikai to neesmu darījis regulāri, jo nevaru to izturēt.

tev ir taisnība pēdējā teikumā. man ir šādi tādi plāni šajā jomā, bet tie visi pagaidām ir pārāk smieklīgā stadijā, lai es par to runātu. kur nu vēl atklāti - šeit.

hah, tev tā arī ir? es vienmēr esmu zinājis, ka mums ir ļoti liela līdzība, ja neskatās uz visiem pretstatiem. tāpēc laikam varu tevi labi izturēt un neļaunoties. vai kaut kā tamlīdzīgi.

nezinu gan, ceru, ka nav līdzīgi.

mana būtība (cik nu tu to zini) tev šķiet ļoti nesimpātiska? :)

es noteikti tavu būtību nepazīstu, atšķirībā kā tu manējo esi labi iepazinis :)

bet piekrišanu es izteicu idejai, ka Tev piestāvētu TV šova vadīšana, ne jau man. lai gan varbūt arī man, ja es būtu jaunāks.

"ļaunoties"? es iekomentēju kaut ko nevēlamu?

nē, ne jau šobrīd. kaut kad sen. vai vispār.

tas nav bijis nejauši.

protams, ka nav.

es vienkārši gribu būt kruts, tāpat kā tu.

tu esi diezgan kruts, tu tikai to vispār neapzinies.

kruti.

es nezinu, man grūti kaut ko konstruktīvu komentēt. viss taču ir tik nenoturīgs, ka to ļoti fiksēt vispār nav jēgas - jo īpāši kaut kādi emocionāli pašvērtējumi. pirms gada es biju pārliecināta, ka esmu reāls nakts cilvēks, kurš nevar sevi piespiest piecelties ātrāk par desmitiem gandrīz vispār nekad. pēdējos deviņus mēnešus es darba dienās uz darbu ceļos 3:30 no rīta, un lielākoties nekādas īpašas emocijas tas vairs nesagādā. cilvēki vienmēr runā par kaut kādu ritmu, bet es to nesaprotu - brīvdienās es tāpat varu notorčīt līdz četriem rītā un gulēt pēcāk pusi dienas, man nesagādā lielu piepūli baigā pārslēgšanās. visvairāk mani mulsina tas, ka daudzi tādām lietām pieiet tik nopietni, it kā tas būtu kaut kas nolemts uz nākamām desmitgadēm. labi, es tagad strādāju diezgan crazy, bet man nekad nav bijusi sajūta, ka tas nekad nebeigsies. man šķiet, ka man vēl daudz bezpriģeļa un vaļības dzīvē priekšā. it's all in your head, baby, nevajag būt tik inertam. (nevis pārmetoši, bet aicinoši)

emocionāli pašvērtējumi?! haha, skaidrs, kādā līmenī tu novērtē manu spēju spriest pašam par sevi. bet es tev piedodu, jo, nu, mēs neesam diezko pazīstami, atskaitot faktu, ka ilgi esam pazīstami un tā (domāju, ka piekritīsi faktam, ne?). es te runāju par visu savu dzīvi - 25 gadiem. un es arī nekur neminēju, ka "pēdējā laikā man ir tāda sajūta". bāc, mani brīžiem kaitina, ka cilvēki visur cenšas saskatīt sevi.

es saprotu, ko tu domā ar savu komentāru - jā, protams, ka ik gadu, divus, trīs izeju cauri kaut kādam "esmu" ciklam, taču tas viss ir sīkums, jo būtība nav mainījusies pārāk ilgi, lai būtu uzskatāmi.

nu nebozies taču, es to nebiju nekā ļauni domājusi. piekritīsi taču, ka visu to, ko tu rakstīji, varētu uz sevi attiecināt būtībā jebkurš cilvēks, varbūt izņemot tiešām kaut kādus bezdievīgus darbaholiķus. kurš negribētu, khm, veltīt laiku sev un jaukām, neobligātām nodarbēm, neraizējoties par naudu, un visu to, ko tu tur rakstīji. godīgi, tas nav nekas pārāk unikāls. samērā unikāls fakts ir tikai tas, ka tu līdz šim esi spējis no darba izvairīties, jo vairums ne pārāk spēj. un, ja tevi kādreiz dzīvē arī konfrontēs apstākļi, gan jau arī tu atradīsi veidu, kā ar to samierināties. ideālā variantā - vienkārši sāksi strādāt ko tādu, kas tevi, teiksim, būs pa īstam ieinteresējis. vai arī nesāksi un būsi hipijs visu mūžu (droši vien jau nebūsi). un ar darbu, kā tu noteikti saprati, es domāju pietiekami regulārus ienākumus, kas saistīti ar tavām rīcībām, nevis draudzeni vai tēvu vai ko tādu.

jā, es ļoti, ļoti labi empatizēju ar cilvēci darba jautājumā (visiem riebjas darbs). bet šeit punkts ir tieši ideja par sirdsapziņu vai ko tamlīdzīgu - to, ka visi, kuriem riebjas darbs šā vai tā strādā, jo to viņiem liek sirdsapziņa vai kas tamlīdzīgs. lūk, uz mani tas nedarbojas nemaz. nekad neesmu apsvēris iespēju. vēlmi. vajadzību. tas ir pavisam citādāk, nekā cilvēka nevēlēšanās strādāt by default.

ticu, ka lielākoties liek sponsoru trūkums, nevis sirdsapziņa. tādā ziņā tev ar r ir paveicies, pavisam nopietni. nedomāju, ka daudz meitenes to tolerētu, kaut gan ko es zinu.

mhm, pēc idejas netolerētu, bet nekad nevar zināt :)

lielākā daļa taču aizietu bojā, ja viņu dzīvēs būtu tikai jaukas, neobligātas nodarbes un nekādu uztraukumu par naudu. cilvēkam vajag sevi regulāri pārvarēt, atrast motivāciju, vismaz laiku pa laikam kaut kādu režīmu, ritmu, pie kā pieturēties, kā arī pilnvērtīgu atpūtu, kas tāda var būt tikai tad, ja esi no kaut kā patiešām noguris un sevi pārvarējis. man daudz vairāk nekā strādāt besītu piecelties jau tumsā, skumt, ka cibā nav neviena normāla ieraksta, uzspēlēt datorspēles un tad pajautāt kādam naudu ēdienam un sev tīkamām substancēm.

jā, turpinam pasauli vērot no savas super garlaicīgas perspektīvas un to citu perspektīvu iztēlojamies kā kaut ko grandiozu. kāpēc cilvēki tā sūkā?

es Tavai (citai) perspektīvai tiešām noticētu, ja Tu neizjustu to, ko aprakstīji pret sev tuvajiem cilvēkiem (tādā nozīmē, ka vainas apziņu), vai arī spētu izdzīvot (tādā nozīmē, ka eksistēt) bez citu palīdzības (tādā nozīmē, ka finansiālas).

tātad tu netici tai tikai tāpēc, ka mēs jau 200 gadus dzīvojam uz sociālisma un kapitālisma balstītām idejām par to, ka visiem jāvergo? bāc, tevī nav itin nemaz romantikas.

es vispār nevienā brīdī neuzskatu, ka vergoju. Tu taču vari mierīgi braukt dzīvot, es nezinu, uz Kristiāniju vai laukos pats savām rokām uzcelt būdiņu, nozagt kapitālistu cūkām kartupeļu un tomātu stādus un dzīvot, kā saka, cepuri kuldams.

es zinu, ka neuzskati. ja uzskatītu, tu noteikti būtu nelaimīgāka. tu vienkārši strādā algotu darbu. es nesaku, ka tas ir sūdīgi. taču es vēlētos, lai tas tev nebūtu jādara. tad tu lietas ieraudzītu mazliet citādāk (ja vien tu pie tā neesi pieradusi tik ļoti, ka nespētu bez tā)

un šī perspektīva ir supergarlaicīga, jo tāda tā izskatās no Tavas supergrandiozās perspektīvas pozīcijām. yoyoyo, jūs, cilvēki - etaloni, esiet piesardzīgi, te nāku es - pravietis, invalīds ar erotisku basģitāru!

kāpēc tik krasa uztvere? es tev esmu nodarījis pāri ar savu būtību? ja tev tā tik ļoti nepatīk, tad, lūdzu, neraksti šeit un nelasi manu cibu. es būšu priecīgāks, ja kādam citam būs vieglāk (tāpēc, ka viņš nelasa, netiek informēts par mani)

un to saka cilvēks ar desu galvā.

man desa ir uz galvas, bet galvā desa diemžēl ir Jums.

Nē, man ir galva uz desas.

tomēr mani uzjautrināja tas, ka neesam diez ko labi pazīstami. ar tevi jau grūti būt labi pazīstamam, ja tev ko iebilst, lai arī pats citiem dažkārt mīli pārmest iecirtību un brīvdomības trūkumu. atbildot uz tavu jautājumu - nē, nepiekrītu, es domāju, ka esam diezgan labi pazīstami, vismaz mūsdienu standartos vērtējot pazīšanās līmeņus :> lai kaut kā to pierādītu, paredzēšu, ka oriģinālā tu būtu uz šo repliku atbildējis nedaudz prikolīgi, bet tomēr arī ar skarbu punch line, ko tagad, kad to pateicu, visticamāk tomēr nedarīsi. lai vai kā, es tiešām tev vēlu labu dzīvi un harmoniju ar sevi, man nav uz tevi ļauna prāta vispār necik, tikai drusciņ sāku nožēlot, ka iesaistījos šai sarunā.

es nedomāju "labi pazīstami vispār" - tur es neko nenoliedzu, bet pazīstami pēdējos gados. es taču neesmu tas pats ulvis, ko tu satiki pie sevis skotijā. diezgan citādāks. un tu arī esi cits cilvēks. mēs neesam ļoti ilgi komunicējuši. es arī atklāti par sevi šeit neko daudz nerakstu. un patiesībā arī par procesiem un visām pārējām kognitīvajām fīčām manī es neesmu nevienam īpaši tā stāstījis, varbūt atskaitot, r. tas, ka ir ļoti labs priekšstats par mani, nenozīmē pazīšanu. tu mani ļoti, ļoti labi zini, bet nepazīsti.

par citām lietām tev lielā mērā taisnība.

http://www.stevepavlina.com/blog/2006/07/10-reasons-you-should-never-get-a-job/

this is it. tik ļoti līdz kaulam urbts un trāpīts pa manu apziņu. ar to es arī sākšu cītīgāk lasīt šo žurnālu un nebūt creepy stalker uz pusslodzi (tas ir, iemest aci pa reizei).

nezinu pat, ko vēl piebilst. varbūt to, ka gribas nevis "strādāt", bet izmantot to laiku lietderīgi - apgūt lietas, ko vēlos apgūt un darīt lietas, ko vēlos darīt (un tās nav mindless entertainment). un stulbi, ka vairumam cilvēku "nestrādāt" tulkojas kā - ā, značit, pirdīs dīvānā, sēdēs uz pabalstiem un skatīsies realitātes šovus.
es tā īsti joprojām nesaprotu, kā cilvēks vispār var progresēt dajebkādā viņam nozīmīgā jomā, ja visu laiku (lielākā diennakts daļa, ko tu nenoguli, lielako daļu nedēļas, mēneša, gada un visas tavas dzīves) ir jādara kaut kas, kam pārsvarā gadījumu nav nekāda sakara ar jebko, ko tu dzīvē gribētu darīt, un visu laiku ir jātaisa nauda un tā jātērē savas dzīvības uzturēšanai un tad drīzi jāmeklē nākamā nauda.

pagaidām šķiet, ka vienīgie glābtie ir cilvēki, kuru darbs reizē ir arī viņu galvenais dzīves virsuzdevums un īstenā nodarbošanās, un vēl visādi krutie zinātnieki utml. jo viņi dara to, kas ir viņu pašu iekšējās sajūtas vadīts process, un nauda tajā gadījumā ir patīkams blakusefekts.