- 3/8/13 10:41 pm
-
par to es tiešām esmu aizdomājies - ka tā vienkārši ir lemts. ka esmu kāds "vēsturisks arhetips". rokoko vīrietis, piemēram (neatsaukšos neuzko). tikai tāpēc, ka pirms manis nez cik simtus gadu atpakaļ ir bijušas vairākas cilvēku-aristokrātu paaudzes, kas tikai to vien darīja kā baudīja, runāja par apgaismību (man mīļa tēma) un citām foršām lietām, izklaidējās ar visu moderno, skaisto un laicīgo, un pat garīgo, lai gan pēdējā īpaši neiedziļinoties, un patiesībā - vispār īpaši neiedziļinoties, jo dzīvē taču ir tik daudz lietu, ka katrā no tām nevar iedziļināties, vai ne tā? tas viss tik ļoti atbilst man, ka grūti nenoticēt, ka tiešām tā ir karma. liktenis. vēsturiskā bezapziņa, kas katram pasaka, kas viņš ir. ej un sadzīvo ar to pasaulē, kas balstīta uz faking kārla marksa un citu sociālistu kropļu idejām par to, ka "proletariātam" jāvalda (mūsdienu demorkātija vismaz juridiski ir kaut kas līdzīgs vietai, kur "proletārieši" ievēl no sevis dažus "aristokrātus", un tā tālāk). un tad vēl, protams, nāk aukstais kapitālisms, kurš saka - skrien, skrien kaut kur, pohuj kur, galvenais, ka skrien. ā, un tad vēl "ej un ieskaidro kādam, kāds "vēsturiskais arhetips" tu esi, un viņš tevi noteikti pasūtīs dirst". man tiešām dažreiz ir mazliet grūti, bet, jāatzīst, es esmu iemācījies neuztraukties par savu būtību. un tāpēc arī ir ciba.
bet visgrūtāk jau patiesībā ir maniem līdzcilvēkiem. tiem, kurus man būtu jāciena visvairāk. dažreiz tās cieņas nav, jo es vienkārši to nepamanu, skatoties kaleidoskopā. un tas ir tas skumjākais. es spēju uzrakstīt traktātu par to, cik man ir grūti, bet nespēju redzēt to, cik grūti ir citam. tas ir, es to ļoti labi redzu, bet tas "neaiziet" līdz manai vainas apziņai tik ļoti, cik vajadzētu. un mani kā diezgan atklātu (visādā nozīmē) cilvēku tas ļoti apbēdina, jo es jūtos kaut kā vienlaikus bezpalīdzīgi un apzinos, ka tā ir, tomēr ir galvā maziņa daļiņa tās "tev jāskrien, jādara - vienalga kas" apziņa, kas mēģina man iestāstīt, ka šajā jomā neesmu bezpalīdzīgs, ka vienkārši esmu vājš, ka sociālisti, kapitālisti, darba devēji, valsts, visa sabiedrība kopumā sadodas roku rokā un mani ienīst.