Defeat in detail. An attacker can successfully counter defeat in detail by exploiting the absolute weaknesses or the comparative disadvantages in the deployment or structure of defending troops, or advantages, such as maneuvering speed, that the defender cannot match.

https://en.wikipedia.org/wiki/Defeat_in_detail

Šeit relativizācijā tu šauj par strīpu. Pietiek apskatīties jebkuru atsevišķu krievu ofensīvu - "operāciju" tuvīnajā reģionā ( sk., piem., https://en.wikipedia.org/wiki/Battle_of_Tannenberg_Line ) līdz pat Berlīnei, lai saprastu, ka tavs pirmais paragrāfs, sevišķi amassing of force ir visnotaļ aplams.
Ne vienmēr viss ir kvantitatīvajā, lai nu kas, bet tā tomēr ir viena no militāristikas bēbju aksiomam.

Tu to kauju piesauc kā pretargumentu "krievu ordām"? Enīvej, WWII PSRS doktrīna bija kaut kas pavisam cits, nesalīdzināms ar Vērmahta doktrīnu. https://en.wikipedia.org/wiki/Deep_operation

41' bija Vērmahta happy days, kad krievi, nupat svaigi apvākuši savas 70% militārās inteliģenes (https://en.wikipedia.org/wiki/Purge_of_the_Red_Army_in_1941). Spriežot pēc statistikas, jau '42 tapa skaidrs, ka German superiority nestāv klāt "Krievu ordu" potenciālam. Un kad jaunā post purge inteliģence sāka atkal operational līmenī ieviest deep operation konceptu, paralēli mācoties no kļūdām, kā arī no ienaidnieku taktikas - apzinoties, cik būtisks ir Schwerpunkt koncepts (jeb vecais labais Napoleona concentration of force) modernā, mobilā karalaukā.

Mana sapratne pret krievu nešpetnumu izriet no kāda koncepta, ko labi īsteno mūsu austrumu kaimiņi un ko reiz formulēja Prūšu ģenerālis Klaustervitzs - ideja par idealizēto absolūto karu, ko neviens nevēlas, jo tas būs tik sasodīti absolūts, tāpēc šis koncepts labi kalpo kā the ultimate deterrent. Arī postnuclear laikmetā.

Tā kauja labi parāda, ka var ordoties, cik grib, ja pretī stāv labi motivēts, organizēts, taktisks mazāks karaspēks ar visai nosacītām ģeogrāfiskām priekšrocībām. Vai vēl var likt klāt gandrīz jebkuru ordas "ofensīvu" Kurzemes katlā. Protams - zināmā mērā, jo tu teiksi, ka "krievi tik un tā ilgtermiņā uzvarēja, un tas šo stratēģiju attaisno", - rietumu ģenerāļi, skatoties memuāros (gan nacistu, gan sabiedroto), par šo krievu "dziļo taktiku", par spīti nosacītajai efektivitātei, tomēr nebija diez ko impressed.
Protams, var slavēt dziļo operāciju, bet tas nemaina faktu, ka, no padomju skatpunkta, nacistu atkāpšanās, pat ar visu aizņemtību citās frontēs, no austrumiem līdz Berlīnei bija ļoti lēna, un padomju nestie upuri gluži vinkārši neproporcionāli nesamērojami ar ieguvumiem. Kurzemes frontē bojāgājušie sovoki vispār neatsver to mazo zemes pleķi, ko Staļins par katru cenu gribēja simboliski iegūt.

Jā, 19. gs. cilvēki un lielā mērā vēl līdz 2. pk. vidum neviens normāls eiropietis, vienalga, nacists, francis vai brits nevarētu iedomāties praktiskās konsekvences un brutalitāti, ko nes reāls totālais, absolūtais karš. Nacisti kara beigās to ieviesa, bet, protams, salīdzinoši ar krieviem, nacisti pat šajā ziņā bija daudz augstsirdīgāki un lielāki humānisti. Tas ir līdzīgi ar 19. gs. rietumu revolucionārajiem tekstiem, Marksu-Eengelsu, dažādiem anarhistiem, vācu komunistiem: viņi varēja tikai aptuveni iedomāties totālo revolūciju kā ideāltipu, bet rietumu humānisms viņiem uzlika dabiskas robežas spējām iztēloties to implementāciju praksē. Kur rietumos bija teorētiskās robežas, varētu teikt, "cilvēkmīlestības dēļ" - lai vai cik arī rietumos viņi nīda buržujus - tomēr praksē totālo revolūciju demonstrēja un implementēja krievi. Kāpēc? Acīmredzot, cita izpratne par cilvēcību. Kā Ļeņins saka: "pa galviņām jāsit, nevis tās jāpaijā." Tāpēc neliela organizēta pagrīdes teroristu kliķe austrumos varēja sasniegt to, par ko rietumos tikai neskaidri sapņoja. Tu teiksi, "oho, iespaidīgi, totālā ideja, absolūts praksē", es teikšu, ka, līdzīgi kā 2.pk. gadījumā, tas tomēr krievu tautai ir milzīgs zaudējums metafiziskā nozīmē.

Tu taču apzinies, ka kauja nekad nebūs viennozīmīga? Pat, ja sistēma konceptuāli darbojas, tas ne vienmēr nozīmē, ka iesaistītie variables (cilvēki, interpretētāji) to spēs īstenot praksē - pieredzes, kompetences vai saprāta trūkums, nav svarīgi - veiskmīgās operācijās vienmēr būs savi blunders. Jo karš ir haoss un cilvēki ir tikai cilvēki.

Katra nācija spēlē kariņus, balstoties uz saviem trumpjiem (geogrāfiju un dažādu kategoriju resursu esamības), taču dažām nācijām trumju nav. Jā, Vērmahta kill to death ratio ir izteikti lielāks (vēsturiski tipiska parādība, kas pierāda 2 atšķirīgu izpratņu līdzpastāvēšanas faktu). Taču kara increasingly mobilā daba attiecīgajā dziļās operācijas doktrīnā Sarkanajai armijai ļāva piedrāzt konceptu par ienaidnieka nogalināšanu. Jo kāpēc koncentrēties uz ko tādu, ko darot tu pakļauj sevi briesmām? Ja tev ir tik milzīga, ļoti mobila armija (lets face it, kopš operācijas Urāns, kas ir '42 rudens) un apkārt ir milzīga teritorija, caur kuru tavs ienaidnieks has totally overextended his supply lines, tad izdevīgāk ir to outmaneuver and encircle the enemy. Saprotot, ka viņi ir ielenkti no visām pusēm un atrodas n-tos simtus kilometru no mājām, viņi visticamāk padosies. Protams, uzbrukt labi nocietinātām pozīcijām vienmēr ir bijis bīstami, sasodīts, viss WWI taču! Sovieti netranscendēja militāro mākslu un nekļuva par kaut kādiem kara dieviem, kuri iet cauri ugunij un lodēm nekrītot - nē, tāpēc (kā arī citu iemeslu dēļ) Sovieti piedzīvoja tik lielus zaudējumus arī, teiksim, '44. gada kaujās Baltijā.

Es nepiekrītu tam par to, ka mēs varētu tik viennozīmīgi apgalvot, ka Nacistu zvērības PSRS bija humānākas par PSRS zvērībām, teiksim, iebrūkot Austrumvācijā/Berlīnē. Karš ir karš. Totāls karš ir totāls karš. Sure, Vērmahts pret Latviešiem izturējas draudzīgi. Hanss un Fricis, atnākot šeit, varbūt ieraudzīja tādus pašus cilvēkus, kā Vacijā (tikai nabadzīgākus), kas lai to zina. Taču pret krievu peasantry viņi gan nebija tik žēlsirdīgi. Es ticu, ka vidējais Vērmahta kareivis uzskatīja, ka krievs pa lielam ir untermenšs. Un tā ir tā kārtējā muļķīgā situācijā vēsturē, kur kāds pasludina sevi par pārāku, lai gan, obviously, pie identiskiem nosacījumiem, tā nebūtu. Protams, ka vairums krievu tolaik bija neaptēsti zemnieki. Vācieši tomēr bija un ir Rietumeiropa - attīstības, kultūras sirds un kalngals.

Manuprāt, krievs ar savu wrath labi parādīja, ka, nu, nedrīkst 20. gs. vairs tā izturēties pret cilvēkiem, ka kāds sevi pasludina par pārāku un tad nāk ar zobenu un uguni ieviest savu kārtību pāri tautu tautām. Jo redz kas radās pēc un faktiski dēl WWII Austrumu frontes eksistences? Spēcīga, militāri industriāli attīstīta PSRS. That said, nevar zināt, kā būtu bijis, ja būtu bijis.

Eh, krievu wrath un vācu it kā drausmīgā attieksme pret viņiem (kas nav noliedzams, sevišķi zinot plānus lebensraumam, bet) - nedrīkst aizmirst, ka viens no lielākajiem nevācu formējumiem viņu pusē austrumos bija vlasovieši jeb, citēšu, "krievu atbrīvošanas armija", un tādas lietas arī nerodas no zila gaisa. Nacisti bija brutāli arī pret ukraiņiem, un tomēr - Українська повстанська армія, kas bija gatavi visādi manevrēt ar vāciešiem, bet sovietus paciest - nu nekādā gadījumā. Ar to gribu teikt, ka it kā nosacīti sovetizēto slāvu pusē (izņemot poļus) wrath pret "ienaidnieku" nemaz nebija kaut kas tik viennozīmīgs. Līdzīgi, spekulēju, droši vien ir ar Napoleona iebrukumu Krievijā - cik daudzi no lielās cariskās impērijas ļaudīm, t.sk. pašiem krieviem, to drīzāk būtu uzlūkojuši kā iespēju atvieglot nastu un smakšanu zem jūga (lasi, brutalitātes)? Bet krievu historiogrāfijua arī šo pirmo "tēvijas karu" ir uztaisījusi par leģendāru un vienprātīgu tautisko iezemiešu cīņu pret nīcināmo "kārtējo" ienaidnieku no rietumiem.

Taču man ir jāpiekrīt, ka krievi savā dabā ir "brutālāki" par vāciešiem. Tas no atšķirīgām vēsturēm un ģeolokācijām, ietekmēm. Man kopumā patīk maigākas dabas cilvēki, taču brutalitātē arī ir zināms valdzinājums un pirmatnēja romantika.

Es saprotu to brutalitātes vilinājumu, it kā pirmatnējo, civilizācijas nesamaitāto krieviskumu, Sibīrijas tumsu un plašumus, raupjos ļaudis. Bet pietiek iedziļināties ne tikai post-sovoku medijos, viņu pašu propagandā, nedaudz pabraukāt pa Krievzemi, lai saprastu, ka, jau sākot no Dostojevska, tātad, vēl ilgi pirms sarkanajiem, šis it kā dabiskais un nesamaitātais krievu primitīvisms drīzāk ir kā kārtējais attaisnojums "jo sliktāk, jo labāk" mentalitātei, vai, vēl labāk, sevišķi raksturīgi krieviem - "ja sit, tad mīl", uz ko viņi uzcēluši visu savu civilizāciju. Vārdu sakot, es nekur neesmu redzējis tādu postu un masīvā self-deceptionā balstītu racionalizētu human misery kā "krievu pasaulē", - pat ja salīdzina ar tādām bedrēm kā tuvie austrumi, Āfrika, Indija - ar visu viņu dabiskumu, par ko intelektuālie rusofīli-romantiķi rietumos sapņo jau kopš 19. gs. Tāpēc nespēju arī vēsi un neitrāli paskatīties uz viņu "militāro ģēniju".

Savā postā vairāk par to, ka mums ir jābūt neitrālākiem pret vēsturi, mazāk jāļaujas emocijām. Un jāturpina pārskatīt elementi, kas varētu būt nepareizi/neprecīzi un radīt greizu perspektīvu, apzinoties, ka uzvarētājs raksta vēsturi. Mūsdienu info brīvība beidzot sniedz iespēju kaut cik bez obvious aizspriedumiem paskatīties uz to visu nosacīti skaidrāku skatu.

"Jo sliktāk, jo labāk" mentalitāte, šķiet, ir kaut kāds tavs imaginārs konstrukts. Katra nācija darbojas ar tiem resursiem, kas tai ir pieejami. PSRS tie ir cilvēkresursi. Tāpēc viņi var atļauties taktiskā un stratēģiskā līmenī vairāk mētāties ar cilvēku dzīvībām. Un tāpēc krievs vulgaris parasti arī nemīl savas zemītes varu. Taču viņš vēl vairāk nemīl ienaidnieku. Vispār tā krieva nelojalitātes problēma aktuāla pat mūsdienās - tikko lasīju, ka kaut kāds krievu ģenerālis pauda savas bažas par to, ka ASV varētu radīt kaut kādus pagrīdes veidojumus krievijā, kuri 0 stundā karotu pret Krievijas varu. Es šo problēmu saprotu no psiholoģijas skatu punkta - krievs tomēr arī ir tāds pats cilvēks, kā jebkurš cits, ar tām pašām vajadzībām. Un tā kā dzīvojam globalizācijas laikmetā, daudzi krievi tāpēc beidzot ir spējīgi distancēties no korumpētās un pašiem bīstamās Varas un domāt tikai par savu pakaļu, kas ir pavisam normāls, racionāls solis.

Piekrītu, ka krieva maniere, kā darīt lietas, ir ļoti harsh, taču krieva situācija cauri vēsturei ir bijusi ļoti savdabīga. Lai tik milzīga, etniski sadrumstalota valsts spētu eksistēt, ir jāpieņem skarbāki mēri - it sevišķi, ja tas darīts throughout the history; citādāk krievs vulgaris centīsies visādi apiet varu, jo viņa daba ir ļoti oportūnistiska. Es uzskatu, ka cilvēktiesības Rietumu izpratnē ir tas upuris, kas ir jānes, lai tik milzīga valsts, kā Krievija, spētu izdzīvot 2019. Un tāpāt tas bija jebkurā gadsimtā pirms šī. Protams, mēs varētu uzreiz pretnostatīt ASV vai citu lielu, attīstītu valsti, kura nav tik brutāla savās izdarībās pret pilsoņiem un arī cittautiešiem, citās valstīs pat - skat, kāpēc krievi nevar, kā ASV, nu, dzīvot normāli? Redzi, mums to grūti saprast, jo mūsu vēsture ir krasi atšķirusies no Krievijas vēstures. Tāpāt, piemēram, ASV vēsture un kultūra - kaut kas pavisam cits. Krievijā apgaismības idejas tika apspriestas tikai šaurā lokā, galma augšgalā, taču visi apzinājās, ka Krievija ir īpaša vieta, ka šeit lietas, kas darbojas Rietumos, var nedarboties (līdzīgi kā Ķīnā u.c. ne-rietumnieciskās lielvalstīs).

"ja tu karosi ar mani, tad rēķinies, ka pamodināsi ko tādu, ko pēcāk būs grūti iemidzināt" - ā, te laikam tiešām domāta tā slavēnā aziātu ordu viļnveida "met visus bezjēgā iekšā gaļasmašīnā" attapīgā un tālredzīgā karamākslas virsotne. nu, šeit viņi droši var konkurēt ar ķīniešiem.

kā tas daudzas reizes pierādījies, krievi ar savu mītisko "amassing of forces" viegli zaudē/-tu jebkādas pietiekoši skaidri izplānotas, pareizi samērogotas un ar pietiekami apņēmīgu politisko gribu balstītas eiropiešu (un ne tikai, sk. karu ar Japānu, sk. 19. gs. Krimas karu utt) racionālās un tehnoloģiski pārākās karamākslas priekšā.

Racionālā un tehnoloģiski pārāka karamāksla acīmredzot nav relevanta, ja karalauks/fronte ir 300km gara un 100km dziļa un pretinieks tevi vienkārši "paņem uz masu", kā tas ir deep operation konceptā - šis koncepts bija speciāli piemērots PSRS resursu/teritoriālajam potenciālam. Un šis koncepts pierādīja, ka mazāka, sākotnēji tehnoloģiski pārāka armija ir lemta nolemtībai, ja tā vēlas ieņemt Mazerlendu.

Es saprotu, un pats vēl ilgi, kā tipisks rietumnieks, nevarēju saprast, kā divas efektīvākās moderno laiku armijas - franču/vācu - varēja iestigt un uzkārties Krievijā, līdz vienreiz sanāca braukt uz Pēterburgu/Pleskavu/Novgorodu, kur visi tie slavenie Veļikajas-Volhovas purvi - un jā, bāc, tur burtiski n e k ā nav, totāls purvs, totāla čuhņa, apgādes līnijas izstiepjas bezgalīgi tālu ļoti mānīgā, mainīgā un drūmā vidē. Šeit vācu ordenis 13. gs. bija gudrāks un tālredzīgāks par Napoleonu un Hitleru - Livonijas austrumu robeža novelk līniju, aiz kuras sākas ļoti neiespējama ģeogrāfija. Un tāpēc humāniskie eiropieši tur uzkaras, jo viņi, balstoties savā eiropas pārapadzīvotībā, nespēj iedomāties tādu totālu bezgalīgu purvu un vēl purvainākus, ar cirvi iztēstus ļaudis. Bet - Napoleonam un Hitleram vienkārši bija hubris, pārāk lielas ambīcijas, viņi varēja sasniegt mērķi, vienkārši nedaudz ierobežojot ambīcijas, jo Krievijā uzvar ne jau viņu cilvēki - nevajag pārspīlēt vai idealizēt viņu masas disciplinizācijas pakāpi, krievi un disciplīna ir divas pilnīgi pretējas lietas - bet ģeogrāfija un telpa. Tiesa, 21. gs., manuprāt, pat krievu fiziskā telpa vairs nav šķērslis.

Heh, man jau Lietuvas ziemeļi asocējas ar tundru, tāpēc tas ceļš uz Sanktpēterburgu vispār šķita kā caur дикkoe поле. Ar 21. gs. ir viltīgi. It kā esam high un mighty, salīdzinot ar cilvēces attīstības līmeni Napoleona un WWII laikā, taču mēs tomēr esam cilvēki (mums salst) un automobīļi tomēr ir automobīļi, un Krievijas ziema, purvi, dubļi, milzu teritorija ir realitāte. Loģistika joprojām is a tough business. Protams, tagad viņiem pašiem tur ir sacelta mega infrastruktūra, kas, one could argue, varētu pašiem krieviem kaut kad nākt par sliktu, sniedzot ienaidnieka armijai iespēju izmantot asfaltētas artērijas, kas ved uz vitāliem punktiem. Tas man liek aizdomāties, ka tik krievi nav par to padomājuši un nomīnējuši noteiktus punktus just to be super careful. Un viņiem kērfuls nekad nav par daudz, ņemot vērā viņu ārpolitiku kopš teju vēstures sākumiem.