- 3/6/19 11:04 am
-
krishjaanis2Es saprotu to brutalitātes vilinājumu, it kā pirmatnējo, civilizācijas nesamaitāto krieviskumu, Sibīrijas tumsu un plašumus, raupjos ļaudis. Bet pietiek iedziļināties ne tikai post-sovoku medijos, viņu pašu propagandā, nedaudz pabraukāt pa Krievzemi, lai saprastu, ka, jau sākot no Dostojevska, tātad, vēl ilgi pirms sarkanajiem, šis it kā dabiskais un nesamaitātais krievu primitīvisms drīzāk ir kā kārtējais attaisnojums "jo sliktāk, jo labāk" mentalitātei, vai, vēl labāk, sevišķi raksturīgi krieviem - "ja sit, tad mīl", uz ko viņi uzcēluši visu savu civilizāciju. Vārdu sakot, es nekur neesmu redzējis tādu postu un masīvā self-deceptionā balstītu racionalizētu human misery kā "krievu pasaulē", - pat ja salīdzina ar tādām bedrēm kā tuvie austrumi, Āfrika, Indija - ar visu viņu dabiskumu, par ko intelektuālie rusofīli-romantiķi rietumos sapņo jau kopš 19. gs. Tāpēc nespēju arī vēsi un neitrāli paskatīties uz viņu "militāro ģēniju".