es tieši peldēju caur cilvēkiem un pilsētu un domāju, ka vajadzētu ik pa gabaliņam vienu soliņu atvēlēt panikas lēkmēm un visādiem pārejošiem nelabumiem, jo viss ir vieglāk, ja redzi, ka citam iet tāpat. tiklīdz viss apkārt sagrīļojas, tā duj uz soliņu, kur citi tādi paši steberē. nelabuma soliņus, kur par nelabumu parunāties. droši vien rinda stāvētu.

ja es tādā brīdī skatīšos uz savu plaukstu, kur pati esmu uzrakstījusi sev ziņojumu, tad būs skaidrs, ka beidzot esmu patiešām sajukusi un laiks uz permanento trako māju.