Es šodien tieši izdomāju, ka man vairs dzīvē nav ko zuadēt tādā ziņā - par to, ko citi padomās un vai kāds mani nenosodīs vai neapsmies. Es esmu ar abām rokām un kājām par tiem, kuri iet un mācās kaut ko jaunu - neatkarīgi no tā, cik viņiem ir gadu.
Es pati iemācījos peldēt dienu pirms savas trīsdesmitās dzimšanas dienas. Un priecājos un pat zināmā mērā lepojos ar to. Nu, nebija man tādas iespējas agrāk - un kas par to? Protams, tad, kad sīkie baseinā tā dīvaini skatījās uz mani, nebija īpaši omulīgi, bet nu jo mazāk būs aizspriedumu par to, ka tie, kuri ir vecāki, vairs nevar mācīties ko jaunu, jo labāk.
Un vadīšanas tiesības es ieguvu kādos 28 gados laikam. Vai tad tas ir kas apkaunojošs - mācīties kaut ko jaunu? Manuprāt, jākaunas būtu tiem, kas dara kaut ko sliktu. Tā kā mans novēlējums Tev - mīļā, nāc pie prāta un ej un mācies to, ko Tev sirds liek! :) Un padalies par saviem nodomiem Cibā, ja būs kas tāds, kas man tajā brīdī arī būs aktuāls, es pievienošos! :) Un ja kāds par kaut ko tādu vīpsnā, ar vieglu veinaldzību paskaties uz viņu un pasaki - "Nu un tad? Es gribu un daru. " Šitais labi strādā, jo tad tie runātāji parasti apmulst. :) Jo ko gan var pateikt pretī cilvēkam, kurš paskaidro, ka viņš kaut ko dara tāpēc, ka viņš tā grib un viņam tas patīk.