žurnāla nosaukums

Pasaules čempionātu daiļslidošanā skatos tik lēnām, ka tikai šodien uzzināju, ka Itālijas sportistu trenē krievu cilvēkēdāja Tutberidze.
Pats Daniels Grassls to nokomentējis, ka "sports nav politika" un "esmu pārliecināts, ka viņai ar Valijevas dopinga skandālu nav nekāda sakara".
Interneti, protams, uzsprāga spriedelējumos, vai viņš tiešam ir dumš vai tikai izliekas.

"It is normal practice for ordinary or low-income families to approach a wealthy family that has already scheduled a cremation and ask if they may be included or join in the ceremony."

Portālos vakar parādījās ieraksts par britu pētījumu par Krievijas iebrukumu Ukrainā:
https://www.apollo.lv/7743295/zinojums-krievu-spiegi-ir-efektivaki-par-armiju

Ieraksts ir paviršs un ļoti virspusējs. Te var iepazīties ar pašu pētījuma tekstu:
https://static.rusi.org/202303-SR-Unconventional-Operations-Russo-Ukrainian-War-web-final.pdf.pdf

Tā ir interesanta lasāmviela. Nav tieši par pašu karadarbību, bet gan par gatavošanos tai, par apsvērumiem, plāniem, par nodevējiem, spiegiem, informācijas vākšanu. Arī par to, kas un kā tika darīts okupētajās teritorijās. Teksts nav garš, bet detalizēts un interesants. Mūsu kontekstā šo ir interesanti palasīt, lai apzinātos, ka līdzīgas metodes tiek un var tikt pielietotas citās valstīs. Konkrēti, ja skatāmies par informatīvo karu un nodevējiem. Nav ne mazāko šaubu, ka tieši šobrīd arī Latvijā ir ļoti daudz nodevēju un Krievijas aģentu, kas strādā Krievijas labā. Tie ir sākot no privātajiem ziņotājiem un troļļiem un beidzot ar valsts iestāžu amatpersonām un pat ar parlamenta deputātiem. Tā vismaz es secinu pēc šī pētījuma, jo nav nekāda pamata pieņemt, ka Krievija kaut kā būtiski mainītu savas darbības metodes atkarībā no valsts. Līdz ar to ļoti rūpīgi būtu jāpārdomā sava rīcība t.sk. sacītais, vai paši nekļūstam par rīkiem vai upuriem informatīvajā karā. Atkārtošos, bet - konstruktīva kritika par savu valsti ir ļoti atbalstāma (jo tas palīdz to darīt labāku), bet destruktīva vaimanāšana un valsts noniecināšana manās acīs kopš 24.02.2022 vairs nav tikai kaut kāda emocionāla vaļība vai plānprātiņu privilēģija, paturu tiesības uz to skatīties, kā uz apzinātu ļaunprātību un nodevību. Jo šobrīd tāpat, kā attieksmē pret karu tu nevari būt neitrāls, tāpat arī šajā situācija tev ir jāizlemj, tu esi ar savu valsti vai pret to.

nevaru nepamanīt to, ka, kopš ikgadējā novērtējuma sarunā pateicu priekšniekam atklāti visu, ko domāju par viņa vadības stilu (nu ne jau tā kā to dara LV, bet caur konstruktīviem ieteikumiem, un runājot pat sevi; "man pietrūkst kolektīvas diskusijas par procesu uzlabošanu" "tā man būtu vislabākā apmācība un motivācija"), esmu sākusi atvērties kolēģiem, ar viņiem sarunāties un pat pajokoties, nesēžu vairs kā rūgumpods domājot ka visi ir normīši, konformisti un lohi, un, kas to zina, varbūt ka pat pienāks brīdis, kad aiziešu ar kādu pusdienās. principā tā intervija, kuras mērķis bija it kā novērtēt mani, beigās izvērsās par manu monologa recenziju viņa nodaļas darbam pusstundas garumā. es tomēr neko nenožēloju.

Nezinu, ko mana zemapziņa grib pateikt.

Kā zināms, es esmu neuzrakstījusi 2 bakalaura darbus. Jā tieši tā, izmācījusies visu augstskolu, pat nokārtojusi parādus, bet nespējusi uzrakstīt to papīra blāķi.

Šonakt es pēkšņi biju apņēmības pilna, man bija 10 dienas līdz termiņam un es stiepu kaut kādus milzu papīru kalnus un pie sevis purpināju, ka es taču varu to izdarīt, man viss ir skaidrs, kas jāraksta un šoreiz gan viss sanāks.

Smadzene, kas tev vainas?

No rīta pa ceļam uz darbu uz ietves redzēju beigtu ondatru, pēc konsultācijas ar Dabas muzeju, ondatra tika atdota viņiem fondos.
Nu jau mans ieguldījums Dabas muzejā ir divi lopi.

Pirmais lops bija pūce. Tur gan mans pienesums ir mazāks. Dzīvoju dzīvoklī ar citiem studentiem un ciemos bija atbraukuši latviešu jaunieši, kuri bija tikko dzīvojuši kādā no dārgajām skandināvijas zemēm. No rīta aizpampusi veru vaļā ledusskapi, a tur - pūce. Uz jautājumu biedriem, wtf?, viņi skaidroja, ka vakarā gājuši mājās, pēc ieraduma palūkojušies miskastēs - bet tur, pūce. Nu, kā nepaņemsi!

Nezinu, vai tas ir labāk vai sliktāk, ka viņi nevis mani unmatch, bet vnk pārstāj rakstīt.

Oxxxymiron, protams, zašibis. Divas stundas džeks nodragāja viens pats, bez iesildītājiem un viesiem, ja neskaitos tos melnos tūkstošus, kas zālē, pa vidu, kamēr noplīsa bīts, paguva aptaujāt, no kurienes dārgā auditorija ieradusies, atsevišķi pateikties visiem ukraiņiem, kas atnākuši uz vietu, kur tik daudz krievu, un pajokot par to, ka neaicinās nevienu sēsties, jo tikko no Krievijas un tur šim vārdam nelāga konotācija, tāpēc "tagad tuvosimies visi Zemei".
Parasti nefilmēju koncertus, un uzskatu to par mēreni nejēdzīgu nodarbi, pat ņemot vērā dzīves kopējo nejēdzību, bet šoreiz drusku no savas dārgās, zemei attālinātās vietas pafilmēju gan, un katru reizi, kad noskatos, sajūtos drusku laimīga.

Ar pulksteņa grozīšanu un vispārēju neko negribas palaidu garām rīta saulīti, un skriet aizgāju tikai pēc pirmās lietusgāzes un stingra apsolījuma debesīs, ka šodien tā nebūs pēdējā. Meža dubļus brist nešķita vilinoši, tāpēc pieturējos pie ielām un ieliņām. Te būtu vietā piezīmēt, ka par spīti neskaitāmiem krustojumiem un krietni garu posmu gar ceļa malu bez ietves, neviens mani sabraukt nemēģināja un virsū nebļāva. Gribētos ticēt, ka izskatos pēc cīši loba cilvēka, kuru būtu žēl sabraukt, vai vismaz ne pēc tā muļķa, kurš pat baznīcā pamanās dabūt kāvienu.
Pie viena notestēju, kā ilgākas slodzes laikā organisms reaģē uz uz SiS želejām. Maurten tomēr ir pā-ā-ārāk dārgs prieks. Un man tās sāk šķist par saldu. Ha! Zinu, zinu, ko tas atgādina – vīnogas skābas, Maurten - par saldu.

Cēlāmies pusčetros no rīta, lai paspētu laicīgi uz lidmašīnu, kurai bija jāizlido 06:45. Kopā bija plānoti divi lidojumi, galamērķis - Madeira. Bija viegls satraukums, jo pirmo reizi ar bērnu devāmies ārzemju ceļojumā. Brokastis, pēdējo mantu kārtošana un tad tīri nejauši bez iemesla iemetu acis e-pastā, kurā bija tikko atsūtīta ziņa, ka pirmais lidojums kavēsies 5 stundas. Kas nozīmēja to, ka savienojošais lidojums atceļas. Fuck. Man ir bijuši diezgan daudz visādi komandējumi un "returning flights" ir kavējušies 1-2h, bet šāds sviests ir pirmo reizi. Un, protams, tieši mūsu lieliskajā ceļojumā, kas tika rūpīgi izplānots. Var iet atpakaļ gulēt, garīgais nekāds. Bērns iemieg uzreiz, es vēl kādu laiku mocos nomodā un mēģinu sevi nomierināt, lai atslābtu un iemigtu.

Kaut kāda iemesla pēc nolēmām lidostā ierasties 8:30, lai gan lidojums bija 11:45. Ar domu, ka laicīgi noskaidrosim kādus citus lidojumus mums iedos. Mirkli pirms deviņiem sieva atrada Lufthansas meiteni un sākām risināt mūsu lidojumu problēmu. Vidēji stresains laika posms aptuveni 20 minūšu garumā, kurā es jau morāli centos sagatavoties, ka galamērķī būsim dienu vēlāk. Beigās 2 lidojumu vietā ir 3 un galā esam ~8 stundas vēlāk. Fūuu, var nopūsties, pareizi? Nepareizi. Ar manu biļeti ir problēma. Šeit neliels backstory. Kad online-ā čekojos iepriekšējā dienā, man rādīja, ka ir kaut kāda problēma ar manu bagāžu, lai es zvanot supportam. LV supports ~2h nav sazvanāms, beigās sasniedzu vācu supportu, kas mani daļēji nomierina un paskaidro, ka viss ir kārtībā, man ir iečekojamā bagāža abos virzienos. Jāpiebilst, ka čalis neatstāja kompetentas personas iespaidu, kas bija galvenais iemesls, kāpēc nebiju pilnībā nomierināts.

Atgriežoties pie problēmas - meitene saka, ka sistēmā rāda, ka man ir "neapmaksāts serviss". Nav rakstīts kāds. Viņa kaut ko tur ķimerējas un beigās tomēr saka, ka man nav samaksāts par bagāžu. Jāmaksā 50 eiro. Es esmu neapmierināts, jo par bagāžu ir samaksāts un es viņai paskaidroju visu, kas ir backstorijā, daļēji apzinoties, ka persona nebija kompetenta un ka es vairs neesmu 100% drošs, ko es pirms ~6 mēnešiem pirku un ko ne. Es samaksāju visai savdabīgā veidā, parādot viņai karti un viņa tās numuru nosauc pa telefonu supportam otrā galā. Lieliski, bagāža apmaksāta. Mazāk lielisks ir fakts, ka problēma ar "neapmaksāto servisu" nav nekur pazudusi. Es esmu relatīvi nesatricināms, bet es ļoti gribu doties pirmajā ārzemju atvaļinājumā ar savu ģimeni prom no pretīgā slapjaukstuma Rīgā, redzēt kā mans bērns pirmo reizi apzinātā vecumā piedzīvo lidošanu lidmašīnā, piedzīvo kāpšanu kalnos un lai problēmas vienkārši beidzas. Bet viņas nebeidzas. Meitene problēmu nevar atrisināt, supports otrā galā viņas problēmu nesaprot un man dabiski nedaudz kāpj stress. Varbūt nedaudz vairāk kā nedaudz. Pie blakus "stenda" visi cilvēki ir noprocesēti, otrā pusē rindu ir izstāvējuši kādi 40 cilvēki ar slēpēm un snovbordiem, visapkārt ir progress, visi kustās uz priekšu. Bet es stāvu un skatos uz meiteni, kura kārtējo reizi zvana supportam, skaidro manu problēmu un pēc tam noliek telefonu ar neapmierinātu sejas izteiksmi. Tiek iesaistīti augstāka līmeņa darbinieki, viena cita meitene noplāta rokas, supportam tiek zvanīts vēl un vēl, bet viņi vai nu nevar palīdzēt vai saka, ka meitenei tā problēma jārisina pašai. Visbeidzot cerību stariņš parādās, kad meitene sajūsmināta pamana kādu kolēģi un es nojaušu sajūsmas iemeslu - šis čalis prot atrisināt lietas.

Un viņš ķeras pie darba ar izciliem panākumiem. Kļūda tiek noņemta. Šoks, smiekli, emocijas, meitene nesaprot, kā tas ir iespējams tik ātri. Izrādās, ka kaut kur to vienkārši varēja "atķeksēt". Hehe, nu ko, pagājušas ir jau gandrīz 2h šo visu risinot, izskatās, ka viss būs beidzies. Te tev nu bija, boarding pass-us nevar izprintēt. Kāpēc? Jo rādās "neapmaksāts serviss" errors. Ja man nebūtu mans stresa līmenis, es droši vien sāktu smieties. Bet šis čalis ir nākamā līmeņa speciālists, viņam rokas nenolaižas, viņš apņēmīgi darbojas tālāk, zvana supportam un ar supportu runā nedaudz gudrāk, viņš nevis stāsta kāda man ir problēma, bet saka, ka nevar izprintēt boarding passu un errors ir nepareizs, jo es visu esmu apmaksājis. Un šāda pieeja nes rezultātus. Viņam pašam lidojumus "ņemot nost" un "liekot klāt" atpakaļ (cik nu es sapratu no viņa sarunām ar supportu) izdodas tikt galā ar iekāpšanas kartēm 2 no 3 lidojumiem. Trešajam palīdz supports. Ap 11:20 mums ir mūsu iekāpšanas kartes un mans stresa līmenis nedaudz nokrītas. Meitene mums iedod vaučerus un aizved sarunāt fast tracku. Lidostā Rīga ir maz cilvēku, fast traks izrādās garākā opcija. Ejot uz lidmašīnu saprotam, ka, ja būtu ieradušies lidostā kaut vai tikai 20 minūtes vēlāk, mēs nepaspētu atrisināt šo monumentālo problēmu.

Kafejnīcā par vaučeriem paņemam paiku un es sāku domāt, vai mēs paspēsim uz trešo lidojumu, tur starpā ir tikai pusotra stunda. Rīgas lidojums pamatīgi kavējas, lidmašīnu vēl nopūš ar kaut kādu pretsaldējošo līdzekli, bet te uztraukumam nav pamata, mūsu otrais "connection" ir ar palielu pauzi Frankfurtē. Nonākot tur, es dodos uz Lufthansas ofisu, jo es vēlos noskaidrot, vai manam atpakaļceļam viss ir kārtībā. Rinda ir pagara, bet, to izstāvot, mani laipni apkalpo, paskaidro, ka ar maniem turpmākajiem lidojumiem viss ir kārtībā, ar atpakaļceļu arī, izdrukā man lapiņu, kur rakstīts, ka man pienākas bagāža un laipni apvelk tekstā vietu, kur tas rakstīts. Tāpēc īpašs ir mans pārsteigums, kad pie iekāpšanas lidmašīnā no mūsu 3 iekāpšanas kartēm, ar manējo ir problēma. Ak, cik naivi bija domāt, ka viss būs kārtībā. Lidmašīnu pasažieru rinda tuvojas beigām, darbinieki manu problēmu drudžaini (jo vajag paspēt laikus) cenšas risināt, bet no trijiem, tikai vienīgā meitene šķiet spējīga, jo problēmu gadījumā pārējie tūlītēji vēršas pie viņas. Mana problēma nav triviāla, jo (nu, miniet, es uztaisīšu mazu pauzi ..................................................) manai biļetei rādās neapmaksāts serviss ^__^. Man garām iet pēdējie cilvēki, papildus roku plātīšanai, meitene apkalpo arī citus. Manas sajūtas & seja ir apmēram šāda". Es viņai vienā brīdī rādu Swedbank aplikācijas izrakstu, lai pierādītu, ka par bagāžu esmu samaksājis. Es nezinu, ko viņa izdara, bet problēmu beigās izdodas atrisināt. Mana nabaga sirds.

Lidojums ilgst ~3h, kuru laikā bērns man noguļ uz pleca, kas ir labi, jo viņš ir diezgan emocionāls un viņam ir svarīgi labi atpūsties. Kas vēl ir interesanti bērna sakarā, viņš arī izvēlējās uztraukties - vai mēs ejam uz pareizo geitu, vai nevajag jau iet stāvēt rindā, vai mēs nenokavēsim nākamo lidojumu, vai jau nesākas iekāpšana utt. Čali, tev ir 7 gadi, chill out. Bet tas nav tik vienkārši. Un mēs nedaudz stresojam visi. Lidojums uz Lisabonu kavējas, bet izlidojot es pagūstu izrēķināt, ka mums vajadzētu būt vismaz 30 minūtēm. Man instinktīvi šķiet, ka bagāžu nepaspēs pārlikt (pie optimistiskā pieņēmuma, ka viņu pareizi pārlika lielajā Frankfurtes lidostā). Nolaižamies Lisabonā, geits uz Madeiras lidojumu ir turpat blakus, es uzreiz eju prasīt, lai pārbauda vai man ar iekāpšanas karti viss ir ok, vai viņu var nopīkstināt. Čalis apsola, ka viss labi un mēs ejam nopirkt kādu kruasānu. Nu ko, dārgie lasītāji, ja jums būtu jāmin, vai ar manu iekāpšanas karti viss bija ok vai nebija, kāds būtu jūsu minējums? Jāsaka, ka es vairs neuztraucos. Lisabonā bija silts. Ja mēs nepaspēsim, tad ko tur daudz, paliksim viesnīcā un lidosim nākamajā rītā, viss būs labi. Mēs visi esam kopā, mēs neesam saslimuši, mēs esam tikuši šitik tālu, viss būs labi. Tāpēc, kad, pīkstinot iekāpšanas karti, es redzēju sarkano gaismiņu, kas liecināja par problēmu ar to, es vairs neuztraucos. Es sāji smaidīju un laipni teicu lidostas darbiniekam "Jūsu kolēģis teica, ka ar biļeti viss kārtībā". Atbilde mani pārsteidza - "Bet ar to viss ir kārtībā", divas sekundes un man tika izdrukāta jauna iekāpšanas karte ar citu sēdvietu un nopīkstināta. "You have been upgraded to business class" teica darbinieks un es jūtu, ka es rāpjos ārā no savas stresa un neveiksmju ielejas. "T-Thanks" es novelku un dodos kopā ar ģimeni uz lidmašīnu.

Noīsinot atlikušo stāstu - biznesa klasē labi pierijos, bagāžu dabūjām, galamērķī sazinājos ar mašīnas izīrētāju, kas pa ceļam uz savu ofisu stāstīja dažādus mednieku stāstiņus, mans mīļākais bija par viņa tēti, kas lidoja no Āfrikas ar 10 000 eiro, kas ir maksimums, ko legāli var ievest, bet tā kā viņam makā bija vēl 60 eiro, tad muitnieki konfiscēja visus 10 060 eiro. Centos reaģēt ar izspiestu "Really?". Dabūju īres mašīnu un nobeigumam gribu jums uzburt ainavu, kas mani patiesi pārsteidza. Braucu pa šoseju uz mūsu noīrēto dzīvokli, iebraucu Madeiras galvaspilsētā Funšalā un Waze rāda griezt pa kreisi. Es apstājos, lēnām griežu pa kreisi, paralēli skatoties, kur jābrauc un palieku uz pauzes - ceļa nav, tā vietā ir tukšums. Kas noticis, nogruvums? Es esmu pamatīgi apstulbis, bet nedaudz tuvāk pieripoju un skatam paveras ieliņa ar neticamu slīpumu. Nobraukšana no ceļa ir īpaši slīpa, tik slīpa, ka es raizējos, vai nesaskrāpēšu mašīnas apakšu. Atmiņā skan izīrētāja frāze pie mašīnas nodošanas "Stay on the main roads and you'll be ok". Sievai panika, es pēc visa dienas stresa vienkārši braucu un bremzēju. Slīpums ir tik episks, ka nekāda bremzēšana ar ātrumiem neko nedod. Bet ir nakts, ceļi ir tukši un es braucu ļoti lēni un mēs nonākam galā. Noparkojot mašīnu, es saprotu, ka izbraukt ārā būs teju nereāli, bet man šodienai problēmu pietiek un es eju gulēt.

šodien man uz darba epastu atrakstījis somu skolēns Oskars Johansons un lūdz, vai es varu atbildēt uz dažiem jautājumiem par rasismu. es jautāju, kāpēc viņš ir izvēlējies mani. viņš saka - nu redzējis manu vārdu zem paziņojuma presei (ok jā pirms kāda gada reportēju par rasismu skolās), un nolēmis man atrakstīt, lai parunātos ar cilvēku kas "šķiet ir gudrāks par viņu" un "strādā ārzemēs". un viņa jautājums ir "kāpēc daži cilvēki ir rasisti" un "vai viņiem ir bail" un "kas liek mums vērtēt cilvēkus pēc tik vienkāršām lietām kā ādas krāsa".

aizrakstīju preses sekretāru iekšējā čatiņā, viens atraksta, lai es viņam arī pasaku, ja uzzinu, jo viņa 3gadīgā meita jautā, kāpēc zvēri neļauj žirafei dejot ar viņiem džungļu ballītē, un viņam ir grūti kaut ko sakarīgi atbildēt.

Man šodien terapijā kaut ko salauza un es tagad sēžu un raudu, pat īsti nezinu, par ko. Jau sāp galva, bet neizskatās, ka taisītos pāriet.

Dusmojos uz to, ka vēl ir gaišs un nevar iet staigāt ar suņiem.

es nesaprotu, ko es sajūtu, skatoties uz viņu

«Kad dzelzs tauta - krievi, - ieradās mūsu zemē [Aļaskā] ar kuģiem, kas bija daudz lielāki par kanoe laivām, viņiem bija ieroči, kas spļāva dūmus un dārdēja kā pērkons. Uz viņu kuģiem bija liels ierocis, kas meta dzelzs lodes, kas sašķaidīja koku stumbrus skaidās. Tik varena spēka priekšā Katljans, kisadu tlinkītu vadonis, samierinājās un atdeva atnācējiem visas kažokādas un zvērādas un visus vērtīgos īpašumus, ko tie prasīja.

Lai gan dzelzs tauta neaizgāja, starp tlinkītiem un bārdainajiem svešiniekiem vienu laiku bija miers. Tlinkiti mainīja zvērādas pret pērkona ieročiem un patronām un iemācījās ar šiem ieročiem nogalināt dzīvniekus.

( ... )

Kas tas par personāžu: melns, nekaunīgs alkoholiķis, skandēja rupju repu, uzskatīja, ka visa pasaule viņam parādā, visus strīdus risināja ar šaušanu? Nē, tas nav Džordžs Floids, kā kāds varētu padomāt, tas ir dižākais krievu dzejnieks:
1816. gads
– Puškins izsauca uz dueli savu tēvoci, huzāru rotmistru Pāvilu Hanibālu, jo tas ballē pārlieku daudz dejojis ar Lokašovas jaunkundzi, uz kuru metis acis pats Aleksandrs. Mierizlīgums: duelis atcelts.
1817. gads
- Puškinu izsauc uz dueli tā draugs, huzāru poručiks Pjotrs Kaverins, jo Puškins leibgvardes huzāriem veltījis ņirdzīgas dzejas rindas. Mierizlīgums: duelis atcelts.
- Pēc tam Puškins izsauca uz dueli Nikolaju Turgeņevu, kurš Aleksandra rīmes par valdību bija nosaucis par lētām, bet pašu autoru par liekēdi, kurš vispirms izdīc pabalstu, bet pēc tam gāna pabalsta devēju. Mierizlīgums: Puškins atvainojās, duelis atcelts.
( ... )