tvillingarna

Īstenībā es jau labu laiku atpakaļ vairākas reizes mēģināju ko ierakstīt, bet kaut kā nesanāca. Laikam vēl nebija laiks tam. Vismaz kā savādāk, lai izskaidro, ka portatīvajam datoram atsakās strādāt klaviatūra? :D
Bet nu lai vai kā, pēdējā laikā vairāk cenšos pievērsties sev un atgūt lasītprieku! Un filmu skatīšanās prieku.
Ik pa laikam palasu kādu grāmatu, bet ne tā kā iepriekš. Bet! Nopirku "Latvijas diplomātijas gadsimts" un lasot vienu no esejām atcerējos to sajūtu kāda man agrāk bija lasot grāmatas - Tevi ierauj, tā viegli un raiti, un jūtu ka kaut kas paliks arī pēc tam, kad būsi beidzis lasīt. Diemžēl, mūsdienās ne pārāk daudz grāmatas man rada tādu sajūtu. :( Bet taisnību sakot, man vēl ne pārāk sen, bija tāda pati sajūta ar citu grāmatu Trevor Noah "Born a crime".
Bet ja godīgi, es pat neatceros, kurā brīdī es pazaudēju to prieku, to baudu lasīt?

Un šovakar Netflix'ā skatos, cik noprotu, uz Mišelas Obamas grāmatu "Becoming" balstītu autobiogrāfisko vai kaut ko tādās līnijās, filmu, un rodas sajūta, ka gribētu izlasīt arī to grāmatu.

Anyway, stay strong people!

Es kaut kā esmu sapratusi to, ka vairāk es cenšos Tētim. Bērni jau parasti cenšas, lai sniegtu vecākiem gandarījumu, un lai tas, ko viņi dara nestu vecākiem lepnumu, prieku un tā. Bet kad es tā pasēžu un padomāju, tad to ko es daru, es kaut kā daru vairāk, lai Tētim būtu prieks un lepnums. Un, protams, arī mātei, bet pirmais par ko iedmājos ir Tētis.
Bet tas visdrīzāk ir tāpēc, ka kopš mazotnes, viņš īpaši neiejaucās audzināšanā, un īpaši neslavēja, bet kad uzslavēja, tad jūst varēja, ka tiešām nu tā pa riktīgo pelnīti tas ir. :) Un pēdējos gadus, kopš mācos universitatē, man ar viņu arī ir krietni labākas un siltākas attiecības.
Es lieliski saprotu iemeslus, bet vienalga ir mazliet dīvaini, kad to tā apzinos. Kaut, man jau māte vienmēr ir teikusi, ka kopš pavisam mazām dienām, pat tad kad īsti staigāt un runāt nemācēju, es vienmēr esmu izvēlējusies Tēti. Viņš vienmēr man ir bijis tā sauktajā "pirmajā vietā". Viss ir saprotami, bet tomēr, dīvani, teikšu vēlreiz.

Rīt pēdējais ekāmens, bet ir tik grūti saņemties un sākt kārtīgi mācīties viņām. Kas vairs palicis?Nu nekas jau vairs nav daudz palicis. Galu galā gandrīz visās lekcijās taču esmu bijusi, un tā. Konspekti man arī ir. Kas tur ko nesaņemties.
Ah, stulbais studenta slinkums. :D nekas, savākšos un izmācīšos. Tik jāuztisa tēja, lai nav iemesla pa virtuvi vazāties :D


btw, tā dziesma, kas man pašlaik skan, ir tāda atsperīga. Man patīk ^^ Gribas vasaru, pļavu un tur vienkārši palēkāt. :D

Vakar notrieca mašīna manu tulkošanas pasniedzēju. Viņš uz vietas arī nomira. Jau kopš bakalaura laikiem skaitot sanāk, ka laikam kādi 3 vai 4 gadi viņš mūs mācīja. Tik skumji, raudāt gribās kā iedomājos. No sākuma nespēju noticēt, bet tagad kad tas ir nosēdies...
Mēs visi kā viens bijām slikti studenti, jo bijām mūžīgi noguruši un visu tā ķep-ļep variantā tulkojām, bet viņš visu piedeva un ar viņu vienmēr varēja visu sarunāt. Un smaidīja viņš mums, studentiem, nevis tā ķeksīša pēc.
Tagad man gribas vienkārši sēdēt un raudāt, bet es jau saprotu, ka tas viņu dzīvē neatgriezīs. Bet tik un tā.
Viņam bija tikai 43 gadi. Kaut Nāvei tas absolūti neko nenozīmē.
Skumji...

Ah, ziniet, es šodien jūtos vienkārši apmierināta ar dzīvi. Tiešām. Bez sūdzībām, slikiem garīgajiem un tā tālāk. Izbaudu šodienu ar laimūdeni un adīkli rokā :)

Es šovakar tiešām esmu dusmīga gan ar, gan bez iemesla. Jauka dūdiņa esmu, jauka. Bet nu man nepatīk, ja ar mani šitā.
Man pārak daudz sliktas domas prātā sāk rosīties.
Šodien gribas aizbēgt prom no visa un atpūsties.
Varbūt tiešām kur aizbēgt?

Man laikam pirmo reizi dzīvē ir iestājies tāds stāvoklis, ka no stresa negribas ēst. Un ziniet, man patīk ēst, bet es kopš pamošanās 8 no rīta līdz šim brīdim, esmu apēdusi 3 cepumus un kafijas krūzi. Es gan nojaušu, kas pie mainas tam visam, bet nu enīvej, liek aizdomāties par to kā cilvēka emocijas ietekmē viņa organismu : D
Iešu patīrīt māju, varbūt ēst sagribēsies un viss atgriezīsies savās vietās. :)

Ah, šīs pēdējās 4as dienas, noteikti nav radītas man. Kolēģiem, tiem kuriem nevēlējos, ir krietni mainījusies attieksme pret mani, pēc amata nomaiņas. Un ne uz to labo pusi. Vairāki cilvēki pēc kārtas mani uzmet. Vienkārši pēdējā brīdī atceļ plānus, un tad stāvi kā muļķis pilsētas centrā un domā ko darīt : D
Ja plānus neatceļ, tad liek man gaidīt vismaz stundu.
Un kronis visam - manas brilles ir vienkārši izgaisušas. Nekur nevaru atrast, kaut zinu, ka divas dienas atpakaļ, izkāpjot no transporta, man viņas bija. Bet nu ko lai dara... Jau plānoju, kā vilkt galus kopā, pēc tam kad būšu visus steidzīīgos maksājumus un pirkumus veikusi. vipī. :|
Bet tas viss mani kaut kā nesatrauc. Sarūgtina gan, bet nu ko lai dara? Pats vien dabū maksāt, ja staigā kā gaisagalva.

Ā, bet pozitīvais - šoferītis darbā ir riktīgi foršs, un inspektore, kura mani apmāca, tieši tāpat.

Ziniet, lai vai kāds monstrs būtu mans kaķis, mēs laikam tomēr esam ļoti līdzīgas, un man sāk bail palikt, ka tik neesam tomēr pārāk līdzīgas, jo tad tas nozīme, ka es esmu tāda pati tizlenīte kā viņa :D

Bet vispar, šonedēļ man darba piektdien tad kad parējai ļaužu daļai. Patīkami. Ja nebūtu vakara maiņa, notekti pēc darba ietu iedzert kādu aliņu :D

Paklausot missalise ietektajam saitam, lūk kur mans plāns:

14:05 RADĪSIES JAUTĀJUMS, KĀPĒC PAR LV NACIONĀLAJIEM SVĒTKIEM NAV KĻUVUŠAS „SKAIDRĪTES”.
14:40 ANITA IEMĒRKS GALVU KRĒJUMĀ UN KLIEGS, KA IR SABIEDRĪBAS KRĒJUMS.
19:00 ANITA NODZIEDĀS JEBKURU „QUEEN” DZIESMU AR „LĪGO, LĪGO”.
20:00 ANITA ATKLĀS VAINAGU MEŠANAS UZ PUDEĻU KAKLIŅIEM STAFETI.
22:10 ANITA UZZINĀS, KA JĀNIS ATŠĶIRĪBĀ NO SALAVEČA TIEŠĀM EKSISTĒ.
00:00 ANITA SĀKS ATCERĒTIES VISĀM DZIESMĀM VĀRDUS (ARĪ NEESOŠAJĀM).
01:00 BŪS ĪSTĀ VIETA UN LAIKS KĀDAM BĒRNĪBAS/JAUNĪBAS STĀSTAM.
02:14 DZĪVE IEIES PAREIZAJĀS SLIEDĒS.
03:45 ANITA VĒLĒS VISIEM LAIMĪGU JAUNO GADU.
05:35 ANITA KLUSĪBĀ NOVĒRTĒS KLĀTESOŠOS VĪRIEŠUS.
07:30 JĀNIS AR LĪGU SAMAINĪSIES TĒRPIEM.
11:00 ANITA DZIEDĀS LĪGO DZIESMAS NO OTRA GALA.

Pats trakākais, ka diezgan patiess varētu būt. :D

Ar mani laikam nav labi. Šodien divas reizes kolēģei nācās teikt man " Nomierinies!" vai "savaldies!". Man laikam atkal vajag atpūtu. Vai arī pie visa vainīgs pilnmēness, kurš kā izrādās šodien spīd. Bet labi vienalga nav.

Galva kūp. Sirdsapziņa grauž. Dibens sāp. Un jau sataisītajā tējā beru kafiju ar lielo kaudzi. Jap. Es vēl ticu brīnumam, ka šonakt līdz sešiem pabeigšu savas 12 lpp ar vienkāršo tekstu un 3 lpp ar anotācijām. Un pēc tam svaiga kā vissvaigakais gurķulēns rīt došos uz darbu. Sasodīts.

Survived yesterday's "Stipro skrējiens '13" and now I feel like bus run over me. :D Everything hurts and I'm covered with scratches and bruises. And I made coffee for so long time, I started to think, maybe I should just give it up :D

Vecāki nopirka sev kucēnu. Meitenīte. Dikti piemīlīga, 2 mēnešus veca. Pirmo reizi redzu tēvam šādu pusi. Neierasti. Visu laiku ķiķinu. Paspēju jau pierast, kaut ir tikai otrā diena. Un rīt jau braucu prom. : )

Piektdien svinot, cerms, ka pēdejo, eksāmenu un dzīvi, ar kursabiedriem bijām klubā sākumā gan vienā bārā, bet nu lielākajai daļai vilka dejot. :D Es pat dejoju un tā, bet sapratu vienu, bāra pasēdēt un mierīgi dzert savu aliņu runajot dumiķības ir daudzreiz labāk, kā dejot pārbāztā klubā vai klubbāra. Laikam tomēr nepavisam ne tik dziļi esmu ome :D

Japānas vēstniecības mājas lapā salikta informācija par stipendijām. Es varu mēgināt pieteikties tādai, kura būtu 1,5 - 2 gadi. Jāizvēlas Universitātes. skatos, ko vispar piedavā mācīties un nevaru izvēlēties. Tik daudz labu piedāvājumu. Tik nelaime jau tāda, ka es vēl pat savu tagadējo neesmu pabeigusi, ebt skatos jau uz citu :D

Man ir tik briesmīgas iesnas, tikai es nesaprotu to cēloni - tiešam esmu slima vai alerģija no kaķiem ( jo kā reiz vienu tagad pieskatam :D ). Jauki, ne?
Nu labi, pavasaris jau vienalga vēl nav pienācis : D

Ņer, pēdējā laikā esmu nekam nederīga :D

Gribas šonakt/šovakar raudāt, bet nav spēka, un nezinu vai piecelšos šodien uz darbu.

Ai, pēdējās dienas kaut kas iekšā nav tā kā vajag. Laikam diezgan vispārinātu vilšanos jūtu.